Filmas producentos neredzam nekādu Krievijas valsts atbalstu, kaut gan tās tapšanā personīgu rekomendāciju «izrakstījis» Krievijas premjers Vladimirs Putins, izsakot vēlmi, lai Fausts būtu «nacionālas nozīmes projekts kultūrā». Filmai, kura neoficiāli jau pasludināta par Venēcijas kinofestivāla «saimnieka» - tā direktora Marko Millera - personisko favorīti, joprojām nav izplatītāja pašā autora dzimtenē Krievijā. Vainojams, protams, bēdīgi slavenais «nepietiekamais komercpotenciāls», tā ka fakts, vai Sokurova vērienīgais Fausts tiks izrādīts kinoteātros Krievijā vai tikai realizēts DVD formātā, lielā mērā tiešām būs atkarīgs arī no filmas panākumiem Venēcijā. Festivālā, kura konkursā, starp citu, Sokurovs, Kannu un Berlīnes žūriju balvu laureāts, būs debitants. Tomēr joprojām Sokurovam, kuru pasaules kinokritikā dēvē par vienu no pēdējiem klasiskā autorkino pārstāvjiem, nav nedz Zelta palmas zara, nedz Oskara - šo prestižāko kinopasaules suvenīru.
Tajā pašā laikā Pēterburgas leģendārajai kinostudijai Ļenfiļm piederīgais un, spītējot hroniskai nopietnai kaulu slimībai, ārkārtīgi ražīgais spēlfilmu un dokumentālo darbu režisors, kurš 14. jūnijā svinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu, ir plaši pazīstams totalitāro varas sistēmu kritiķis. Filosofiskā ziņā tieši šādā aspektā būtu jāuztver Sokurova Opus mundi, t. s. tirānu kvadroloģija Vērsis, Molohs, Saule un Fausts, izcilas filmas, kuras attiecīgi veltītas varas tēmai un ir iespaidīgi Ļeņina, Hitlera, imperatora Hirohito portreti, bet Fausts - fikcija par zinātnieku, kurš, citējot režisoru, «pārkāpa pieļaujamās cilvēcības robežas». Šajā sarunā, kas notika nervozajā pirmsfausta periodā, iekļauta neliela daļa no režisora publiskās lekcijas, ko rīkoja Gētes institūts un Berlīnes Brīvā universitāte.
Jūs Pēterburgā esat dibinājis tā dēvēto Sokurova grupu un kopā ar Ermitāžas direktoru Mihailu Piotrovski cīnāties pret vēsturiskās pilsētas iznīcināšanu. Vai tiešām stāvoklis ir tik kritisks?
Tas nav kritisks, tas ir katastrofāls. Jebkura valsts funkcionē tikai tad, ja tai ir atbalsts tautā, savukārt cilvēku bars par tautu kļūst izglītības ceļā, tās ir klasiskas maksimas. Valsts un vara kā tādas taču nevienam nav vajadzīgas, valsts iegūst jēgu un misiju, lai tās cilvēki nekļūtu zvēriski, lai eksistētu kvalitatīva garīgā un sociālās satiksmes kultūra. Valstij ir jālolo ārsti un skolotāji, nevis policisti un baņķieri, tādēļ fakts, ka ar mežonīgā kapitālisma iestāšanos tik ātrā tempā Krievijā ir degradējusies bezmaksas izglītības un medicīnas kvalitāte, ir pirmais simptoms, ka valsts nepilda savas elementārākās funkcijas. Jo valsts vara un tauta - tie taču darbojas pēc savienoto trauku principa. Ja vara zog, zog arī tauta (un nevis otrādi), ja vara pati ignorē pašpasludinātos likumus, tos ignorē arī tauta. Ja varai ir uzspļaut uz savas tautas gadsimtiem ilgo vēstures un kultūras mantojumu, tauta galu galā uzspļaus šādai varai. Jo - valdīs «mums viss vienalga» princips.
Kā jūs ieteiktu rīkoties cilvēkiem ar sirdsapziņu - tradicionāli tā dēvētajai krievu inteliģencei? Vai arī tas ir maldīgs mīts, ka šāda inteliģence ar neaptraipītu reputāciju vēl eksistē?
Es nezinu. Runa nav par to, vai un cik auglīgi būtu tagad meklēt skeletus skapī, atmaskot inteliģences kolaboracionismu ar varu - šāda sadarbošanās notikusi visos laikos, jo mākslinieki un radošie cilvēki taču nedzīvo uz vientuļas salas, viņi dzīvo tajā pašā sabiedrībā, kuras spogulis šķietas esam. Es uzskatu, ka galvenais tagad ir strādāt - nereaģēt uz politiskajām modēm un nekrist politiski angažētā histērijā, lai cik liels kārdinājums būtu «piesieties valdošajai elitei». Cilvēka dabā ir meklēt sev un saviem tuvākajiem ērtības, komfortu, drošību un patvērumu. Taču priekšā ir riskants slazds - kas notiks tad, ja tavas personīgās domas, tavi uzskati par labo un ļauno nesakritīs ar vairākuma viedokli, ar politiskās konjunktūras vēsmām? Ko tad tu pats sev teiksi? Tieši sev, ne citiem. Tādēļ es uzskatu, ka māksliniekiem, tēlaini runājot, ir jāzina sava vieta - viņiem jādara tas, ko prot tikai viņi, kam Augstākais devis tos vai citus talantus un spējas. Tikai tas ir glābiņš. Smags darbs savam talantam. Negaidot pateicības un jo vairāk oficioza atzinību. Es pat teiktu - ja nāk tā oficiālā atzinība, kaut kas nav kārtībā. Māksla tomēr ir opozīcijā varai un politikai pēc definīcijas. Citādi tā vairs nav māksla, bet politiķiem ērts sadzīves pakalpojumu kombināts.
Runājot plašākās sakarībās, pašreizējai varai Krievijā ir viegli, jo tai nav nopietnu pretinieku. Pretdarbība ir nekonsekventa, un es teiktu tā - opozīcijai trūkst cēlsirdības. Tādēļ politiskā krēsla Krievijā var ilgt mūžīgi - vēl divus, piecus, desmit gadus, protams, ja nenotiks stihiska tautas sacelšanās. Un šādā «bezlaika» (Sokurovs lieto jēgas ziņā ietilpīgu poētismu bezvremeņje - N. N.) situācijā daudzi izglītoti, populāri radošie cilvēki uzvedas vienkārši nelietīgi, zemiski - apzināti prostituē varai, tāpēc ka tas ir privāti izdevīgi. Politiķu apkārtnē valda smirdīgs liekuļojošu mākslinieku apkalpotāju, kultūras lakeju purvs. Un milzīgs jaunu cilvēku pūlis, kas uzskata - redz, tā vajag prast pielāgoties. Vēl viens no jauno laiku specifiskajiem fenomeniem, kurš patiesībā nav prātam aptverams mūsu dzimtenē, ir Krievijas atklāti fašistiskās kustības - visas šīs rafinēti organizētās «sporta līdzjutēju» kopienas, futbola fanātiķi - tas ir kā gigantisku apmēru reptilis, kurš aprij milzīgu valsts naudu un pieradina visus pie idejas par sportu kā asiņainu cirku, kas noslēdzas ar fanātiķu kautiņiem un grautiņiem. Varat neticēt, bet pie mums, Pēterburgā, vienkāršie cilvēki, cilvēki uz ielas pēc Zenīta mačiem burtiski bailēs bēg, kur acis rāda, kad krietni iereibis futbola līdzjutēju pūlis nāk no stadiona. Tur zvēro tik dzīvnieciska postīšanas enerģija, ka visi veikali tā sauktajās futbola dienās tiek slēgti jau priekšpusdienā. Bieži tiek skandēti ultranacionālistiski lozungi, tiek piekauti «neslāviska izskata» cilvēki, kas gadās pa ceļam. Policija ir pilnībā paralizēta. Tā ir realitāte, kura reti nokļūst Krievijas Pirmajā kanālā. Godīgi runājot, man ir vārdos grūti izsakāms kauns to veco Pēterburgas iedzīvotāju vietā, kas pārdzīvoja blokādi, bet tagad XXI gadsimtā spiesti vērot krievu fašistu grautiņus.
Tomēr arī jūs ne tikai filmējat savas filmas, bet aktīvi nodarbojaties ar sabiedrisko darbību - rakstāt petīcijas tai pašai varai par Pēterburgas vēsturiskā centra kropļošanu ar jaunceltnēm, protestējāt pret pasaules popzvaigžņu uzstāšanos un rokkoncertu rīkošanu Ziemas pils laukumā pie Ermitāžas, esat režisoru kursa vadītājs visai riskantā Krievijas zonā Ziemeļkaukāzā Kabardas-Balkārijas Universitātē Naļčikā…
(Skumji pasmaida.) Atstāju veca retrogrāda iespaidu, kurš neļauj jauniešiem ālēties pie Ermitāžas, vai ne? Bet ar Ziemas pils laukumu ir elementāra problēma - šie rokkoncertu skaņas decibeli, vienkārši fizikālās svārstības, tas, ka trīc Ermitāžas logu rūtis un ne tikai rūtis, sienas vibrē, ārkārtīgi postoši iedarbojas uz muzeja kolekcijām. Tie taču ir seni šedevri - Rafaēls, Rubenss, Goja, unikālas gleznas, kurām vērtība nav mērāma naudā! Vai tiešām mums jāizdabā Madonnas kaprīzēm, ka, redz, uzstāties Pēterburgā pie slavenās Ziemas pils ir tik stilīgi - ja jau Stings un kurš tur vēl varēja, ar ko es sliktāka? Nu, sakiet, mums pilsētā piemērotāku laukumu nav? Tā ir kaut kāda apsēstība, kaut kāds prāta aptumsums, kuram pakļaujas Pēterburgas gubernatore (Valentīna Matvijenko - N.N.). Jūs būtu laimīgs, ja Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa vai citā vēsturiski Latvijai nozīmīgā vietā koncertētu Rietumu popzvaigznes, lai cik tās slavenas un skandalozas? Kultūras līmeni nācijai nosaka arī tas, ko tā savā viesmīlībā ļauj darīt ciemiņiem. Mēra sajūta un vietas, laika apjēga. Attiecībā uz manu pedagoga darbu Kaukāzā… (Ilga pauze.) Protams, es labi apzinos, ka Krievijas politika Čečenijā ir vulgāra. Nevar ar naudu «izpirkt» Krievijas milzīgo nodarīto postu, bet Čečenijā valsts finansējums tiešām pārsniedz visu, ko saņem citi Krievijas reģioni, tur vietējiem līderiem tiek iepotēta un visādi stimulēta uzvarētāju ideoloģija, kas ir ļaunums pats par sevi. Taču padomāsim plašāk. Pati Krievijas valsts eksistences forma līdzšinējā formā ir sevi izsmēlusi. Valsts gigantiskais ģeopolitiskais «izmērs» ir nederīgs tik šļauganām, patiesībā fiktīvām, federatīvajām attiecībām, kādas tās pašlaik ir Krievijas «centram» un «reģioniem», kas realitātē sen jau ir valsts valstī. Arī Maskava, šī «ūdensgalva» ir atsevišķa valsts valstī, kura turklāt parazitē uz pārējo rēķina, pati neko prātīgu neražo, Maskava ir milzīgs izklaides un baudu bordelis, kurā vairs nav vietas dzīviem cilvēkiem. Toties Maskavā un tās «zelta privātmāju lokā» dzīvo skaitļos vislielākais miljardieru skaits pasaulē, kurus apkalpo no nabadzības bēgošie viesstrādnieki - tadžiki, armēņi, baltkrievi, azerbaidžāņi, vjetnamieši, mongoļi, visi šie mūslaiku vergi, kuriem oficiālā vara atņēmusi jelkādas cilvēku tiesības, bet darba devēji - personas dokumentus. Vai tas nav absurds? Manuprāt, lai saglabātu, nē, saglābtu šo valsti, vārdā Krievija, ir nepieciešamas kvalitatīvi jaunas federācijas formas un, bez šaubām, neiztiksim bez galvaspilsētas maiņas. Jo ātrāk šāda labpiekritīgas Krievijas reģionu un «centra» konsolidācijas, federatīvisma forma tiek atrasta, jo labāk. Citādi pēc pieciem desmit gadiem šī valsts sabruks. Situācijas sirreālais aspekts ir tāds, ka pašreizējai varai šāds letarģiskā pussabrukuma stāvoklis ir vairāk nekā izdevīgs, jo jauns valsts un nacionālais līgums prasīs cita tipa līderus arī politikā, tur nederēs brutāla spēka pozīciju vai KGB viltīgās šantāžas pieredze.
Tomēr jūs izlēmāt vadīt jaunu kinematogrāfistu kursu Naļčikas Universitātē. Kāda jēga, ja jau valsts sairst?
Te nepieciešama neliela izglītojoša atkāpe. Vladikaukāzā PSRS laikos darbojās ļoti interesanta dokumentālo filmu studija, es no savas studenta pieredzes zinu, ka filmas, kas tapa Ziemeļkaukāzā, bija ar dziļu izpratni par vietējo, ļoti komplicēto nacionālo un kultūras pieredzi un kolorītu, par spīti padomju unifikācijai, ko komunisti realizēja zem «tautu draudzības» karogiem. Nu, nebija piecpadsmit PSRS republikas nekādas brālīgās māsas (smejas), jo katrai taču bija savs tēvs! Sava atšķirīga vēsture, civilizācijas līmenis, tradīcijas. Un es būtu laimīgs, ja kinematogrāfs šajā reģionā atkal atdzimtu, kaut arī zinu - tas ir ideālista sapnis. Bet es nelaupīšu šo sapni saviem «kinobērniem», kuru vecums svārstās no 18 līdz 38 gadiem. Man, strādājot Naļčikā un lidojot uz meistardarbnīcu, kas tik lepni skan - Sokurova skola, nav nekāda materiālā labuma, gluži otrādi - es pat ieguldu savus privātos līdzekļus, lai mani piecpadsmit studenti redzētu pasaules kinovēstures klasiku filmās, nevis DVD formātā. Mēs, Pēterburgas un Maskavas kinopedagogu pulciņš, regulāri nodarbojamies ar naudas «izsišanu» Krievijas Kultūras, Izglītības ministrijās, lai sarūpētu studentiem daudzmaz normālus apstākļus darbam un vismaz reizi gadā kursu ar topošajiem režisoriem, atvestu uz Pēterburgu vai Maskavu, uz muzejiem, uz kinofondiem, uz reāli funkcionējošām kinostudijām, nevis mazām kabatas lieluma istabiņām privātfirmām, kurās ar video kāds kaut ko filmē un domā, ka «tas ir kino».
Man ir tikai viena bezkompromisa ambīcija - lai šie mani audzēkņi «iegūtu» maksimāli labāko speciālistu lekcijas, mantotu pieredzi no tādiem kinonozares meistariem kā Aleksejs Germans vai mans ilgu gadu partneris scenārists Jurijs Arabovs, cilvēkiem, kuru talants un praktiskā pieredze ir unikāla pasaules kinokontekstā. Jā, es esmu stingrs pedagogs - uzreiz piekodināju, ka kinorežisors - tas nav bohēmisks dzīvesveids, ka lekcijas drīkst kavēt tikai personiskās nāves gadījumā (smejas), ka galu galā viņi iegūst augstskolas diplomu, kurā būs mans vārds - viņu skolotāja vārds. Un laimīgi sastapts skolotājs šī vārda klasiskajā, ja gribat - arī reliģiskajā, nozīmē - tā jau ir puse tavas dzīves bagātības.
Kādēļ jūs neizmantojāt līdzšinējo, ilgus gadu desmitus iekopto praksi: varējāt taču ērtību dēļ Pēterburgā sarīkot «nacionālo kadru kalvi» - kaukāziešu kursu, kurš dzīvotu otrajā lielākajā Krievijas pilsētā, kas pamatoti pretendē uz krievu kultūras galvaspilsētas statusu?
Lamatas! Tās ir lamatas, jo visa mana dzīves pieredze rāda, ka cilvēks pierod pie galvaspilsētu kārdinājumiem un diemžēl arī grēkiem. Retums, ja kāds pēc Pēterburgas, Maskavas vai, es nezinu, Parīzes, Ņujorkas, Romas atgriežas mājās. Nedrīkst izraut pieaugušus cilvēkus no dzimtajām saknēm, no kultūras, tradīciju un šajā gadījumā arī citas reliģijas bāzes, kas viņiem pulsē asinīs. Godīgi atzīstos, ka esmu pret kosmopolītismu, jo sevišķi kultūrā, kaut gan ar prātu saprotu, ka kinematogrāfs ir viskosmopolītiskākais masu izklaides veids, un pats labprāt strādāju ar citu valstu aktieriem, operatoriem, producentiem. Tomēr kino no izklaides par mākslu pārvērš apzināta savas «apziņas sašaurināšana» - koncentrēšanās uz unikālo, atsevišķo, īpašo, specifisko, savdabīgo, dīvaino - visu to, kas ir ārpus normas. Jā, tieši tā - māksla ir ārpus «normalitātes».
Pēc Fausta, cik zinu, jūsu nākamais darbs būs filma par Luvru.
Jā, ja izdosies atrast finansējumu tirānu tetraloģijas, kā to nosauca franču kritika, pabeigšanai (kā zinām, tas ir noticis - visas četras filmas Vērsis, Molohs, Saule, Fausts ir gatavas - N. N.). Tā būs dokumentālā filma - drāma par Luvru vācu okupācijas laikā. Arī par Parīzi. Filmas ideja dzima Luvras direktoram, kad tas bija redzējis manu filmu Krievu šķirsts/Russkij kovčeg/Russian Ark, kas bija Ermitāžas projekts - žests muzejam, kuru es neprātīgi dievinu. Luvras direktors man piedāvāja uzņemt šādu filmu par Luvru, Francijas kultūras ministrija un prezidents Nikolā Sarkozī to atbalsta, naudiņa ir. Trijos gados filma manā galvā jau ir tapusi, atliek gatavais sīkums - to nofilmēt (labsirdīgi smejas). Tas būs tāds gaismas stars starp Faustu un varas elli, kas plosījās Molohā, Saulē...
Lai Dievs jums dod veselību, un gaidām jaunas filmas. Paldies par veltīto laiku, Sokurova kungs.
Nesauciet mani, lūdzu, par kungu. Ja drīkst…