Koncerts kā žanrs izklausās akadēmiski.
Nosaukumu mērķtiecīgi izvēlējos īsu un konspektīvu - tādu, kas precīzi raksturotu gaidāmo notikumu. Manuprāt, arī izklausās labi.
Uzsvars likts uz skaņu eksperimentiem, vai tie pakārtoti kādam vēstījumam?
Ieceres bija visdažādākās - pat ideja par eksperimentālu improvizāciju saspēlē ar gaismām uz vietas. Skaņdarbs vēstīs par pārlieku lielo tehnoloģiju nozīmi un sadzīves ritmiku. Viss notiek nežēlīgā ritmā, kas nemitīgi atkārtojas. Dzīve rit vienā koordinātu sistēmā. Koncertuzvedumā ir lūzuma punkts, kurā šī mašinērija vienā brīdī patiešām salūst un parādās melodijas, kuru noskaņa atbilst maija beigu pusnaktij pie Baltā flīģeļa. Tāda neliela, īslaicīga dabas uzvara pār mašīnām.
Vai visus instrumentus spēlēsiet viens pats?
Jā, un tas izrādījās daudz sarežģītāk, nekā sākumā šķita. Vienlaikus strādājot ar vairākiem projektiem, savam darbam, protams, atliek vismazāk laika. Koncertā skanēs divi nedaudz pārveidoti skaņdarbi no projekta Dabas koncertzāle, kurā es piedalījos. Arī no desmit gadu veca audioieraksta, kuru pats izdevu. Mūzikas iespējas ir neierobežotas, un vecās lietas var ielikt pavisam citā rāmī.
Kā sākāt interesēties par sintezatoriem?
Brālis apguva klavierspēli, vēlāk sāka muzicēt dažādos ansambļos un nest mājās visādas ierīces. Pusaudža gados slēdzu kopā dažādas ērģeles un analogos sintezatorus, modificēju skaņas, kas ir bezgalīgs process. Mūsdienās mūzikas industrija ir pārsātināta, ir grūti ar ko jaunu pārsteigt.
Vai bezgalīgo iespēju apstākļos izdodas atrast savu rokrakstu?
Nedomāju, cik moderni skanēs mana mūzika, svarīgākais ir melodija. Tembrs, uzlabots vai ne, pats par sevi ir runājošs, taču, ja nav interesantas melodiskās līnijas un harmonijas, tembru var meklēt kaut paradīzē, nekas īpašs tur nesanāks.