Par «daiļliteratūru» neiemānīs
Šīs sajūtas neatstājas, arī izurbjoties cauri 90-tajiem - alumīnija vākos ar koķeti rozā titulu rotātam (sveiciens izdevniecībai Taschen, kas ļoti līdzīgos vākos iespundēja vairākas grāmatas par seksu!), šķietami nevērīgi iesietam 565 lappušu teksta «blāķim», kuru papildina fantastisks fotoarhīvs - vairāk nekā 300 bilžu un citu grafisku artefaktu, ieskaitot 90. gadu preses publikāciju reprintus «autentiskā» formā. (Pabeidzot par izdevuma/albuma formu, diemžēl nākas nīgroties: latviešu slimīgā lielum (mazum)mānija arī šoreiz - tāpat kā gadījumā ar Nepamanīs, H. Demakovas rakstu kopojumu par XXI gadsimta pirmās desmitgades «latviešu avangarda» mākslas procesiem, - sit augstu vilni, jo lielāko daļu teksta platības abos izdevumos okupējuši paralēltulkojumi angļu valodā, kas strukturēti kā tipiskā bilingvālizdevumā; tradicionāli tādus veido literatūrai. Vai tiešām grāmatu autori lolo ilūzijas, ka šos tekstus kāds uztver par «daiļliteratūru», kuru saistoši lasīt salīdzinājumos? Vai, pat saprotot visas finansējumu grūtības, pragmatiskāk tomēr nebija strikti nodalīt latviešu un angļu teksta korpusus, lai grāmatu ērtāk lietot? Turklāt 90-tajos angļu teksts iespiests blāvi brūnpelēkā tonī, kas lasīšanu noteikti nestimulē...)
Kas vākos?
Kā jau katram «rakstu krājumam», kuru rakstījuši 20 autoru, neskaitot mākslinieku un mākslas procesu funkcionāru intervētājus, arī šim raksturīga tekstu kvalitātes nevienmērība, par spīti titāniskas organizatoriskas pūles pieveikušās krājuma sastādītājas Ievas Astahovskas darbam. Tādēļ, protams, pirmais un galvenais, kas būtu jāizvērtē, - kāda «teorētiskā bāze» lietota, albumu būvējot.
90-tie sastāv no ievada - Paula Bankovska esejas (kas atstāj vien jaukas, bet marginālas skices iespaidu, ja nezina, ka autors, kurš aprakstāmajā laikā bija pusaudzis!, netika brīdināts, ka viņa rakstam «jāatklāj» viss albums, proti, tā būs «titulapcere»...) -, teorētiskajiem rakstiem un mākslu procesa vērojumiem - gan no insaidera pozīcijām (lieliska ir Jāņa Borga apcere par Sorosa Mūsdienu mākslas centra virtuvi, vērtīgāko tekstu grupiņā noteikti jāmin arī Viļņa Vēja asprātīgā fantāzija par mākslinieka statusu un Solvitas Kreses aktīvais, pārdomas rosinošais teksts par «izstāžu valodu», arī Stellas Pelšes ironeska par tādu efemeru, bet regulāru parādību kā «ietekmes» mākslā un Andas Kļaviņas «postkoloniālās» apziņas vētījums cilvēkos un kultūrā), gan deviņdesmitos saitējot vērtējošas analīzes mērauklām, seko nodaļa Sarunas (ar M. Poli. O. Tillbergu, E. Vērpi, K. Ģelzi, O. Pētersonu, A. Breži, L. Laganovski, H. Demakovu, L. Slavu, I. Boiko, G. Gabrānu, M. Fišeru, Ē. Boži, A. Zabiļevsku, R. un R. Šmitiem, J. Garanču, K. Vanagu, T. Vītiņu, J. Rumjancevu, J. Pošku, I. Kļaviņu), visbeidzot - Pārpublicējumi (ārkārtā aizraujoša lektīra!), Izstāžu hronika, Autoru biogrāfijas (pie autoriem aplami pieskaitīti gan tekstu rakstītāji, gan intervētās personas) un Rādītājs (personu, notikumu, institūciju? - īstas konsekvences te nav).
Iedomas un Nauda
Bez šaubām, sastatot divus tekstu korpusa mugurkaulus - teorētiķu vērtējumus un empīriku (sarunas ar tiem cilvēkiem, kuri to «mākslu» un viļņus ap to taisīja) -, ar nožēlu jāsecina, ka «teorētiķi», gluži kā tādas Alises Brīnumzemē, lielākoties dzīvo kaut kādā iedomu un konceptu karaļvalstī, kurai ar konkrēto Latvijas realitāti visai attāls «gadījuma rakstura sakars». Var jau par visu vari mēģināt iestīvēt Latvijas 90. gadu mākslinieku spontānās izdarības un racionālās stratēģijas visādu globālo «kontekstu» un «-ismu» rāmjos, tikai neatbildēts ir jautājums - kā vārdā? Lai demonstrētu savu (kritiķa) erudīciju (eleganti jau izskatās, ja pie kāda lokālā ārtista uzvārda iekavās iekrauj kaudzi Rietumu slavenību)? Vai nenotiek tā, ka šie vietējie teorētiķi mēģina radīt «pievienoto vērtību» tur, kur tās nav un kur tā izklausās mazākais smieklīga? Būtībā kritiķi rada iluzoru «mākslas procesu», tādu kā postmodernu «mākslas fikciju» jeb imitāciju situācijā, kad reālajā dzīvē šī «māksla» bijis vien foršs tusiņš savējo lokā. Domāju, ka, institucionalizējot lokālas marginālijas un ieceļot tās globālā «mākslas procesa» saulītē, tām (marginālijām) tiek nodarīts lāča pakalpojums. No otras puses, ir jau pašsaprotami, ka katrai mākslinieku paaudzei jāsastopas ar savu kritiķu paaudzi, jo tikai kopā (radot un ap-domājot uzradīto) kristalizējas šie «procesi» un virzieni. Pleca sajūta vienīgi nedrīkst kļūt par invalīdu kruķi.
Otra «ģenerālā līnija», kas kā sārts pavediens caurvij grāmatu, ir jautājums par Naudu, tieši tā - ar lielo burtu. Citēšu precīzi kādu Anitas Vanagas repliku: «Vilnis Vējš, pievēršoties mākslinieka statusam, izsaka provokatīvu domu, ka «Latvijas mākslas vidi nekad nav skārusi skaidri izteikta sadalīšanās pretējās nometnēs (organizatoriskās, ideoloģiskās) ar definētu frontes līniju.» Piekrītu. Jo jautājums - kas ir māksla? - publiskā vidē ir uzliesmojis tikai tad, kad kāds ir bijis gatavs par mākslu maksāt.» (No recenzijas par 90-tajiem portālā www.satori.lv.)
Varētu pat novest apjēgsmes par 90. gadu procesiem Latvijas laikmetīgajā mākslā līdz to loģiskajam absurdam: bet kas notiktu, ja Sorosa naudas nebūtu? Nebūtu «mūsdienīgajai mākslai» vispār? Uzdodu sev šo jautājumu un ar šausmām konstatēju - būtu (vai trekni plauktu - tas ir jautājums, bet vismaz eksistētu) tieši tā māksla, kuru krājuma ideologi vispār ignorē! Visi tie «tradicionālisti», «salons & kičs», visi tie parastie gleznotāji, keramiķi, tekstilnieki - vārds tiem miljons, pārfrāzējot avangardistu Majakovski.
Mostamies no paģirām?
Šī arī ir intriģējoša apceres tēma - kādēļ pasaulē un arī Latvijā patlaban notiek krass un kvalitatīvs pagrieziens viskonservatīvākās «mūsdienīgās mākslas» nozares - glezniecības - virzienā? Pēc vizuālās komunikācijas margināliju orģijām pamostamies no pamatīgām paģirām? Atjaunojam hand made prioritāti, reanimējam amatniecību (jelkāda amata prasmju ignorance bieži vien bija apsveicama mākslinieka «īpašība», ka tik laba vai jocīga, traka ideja...), atdzīvinām klasiskās, «svarīgo» muzeju akceptētās vērtības - glezniecību, tēlniecību? Tie ir tikai pāris jautājumu, kurus provocē grāmata 90-tie. Laikmetīgā māksla Latvijā, cerot, ka beigu finālā kādam arī izdosies atminēt, kas tad tas ir par zvēru - māksla.
Tāpēc drusku žēl, ka pie «laikmetīgās mākslas» krājuma ideologi «aizmirsuši» pieskaitīt, teiksim, Latvijas teātri, kino, daudz ko no mūsu fotoaktivitātēm, arī mediju kultūrstratēģijas. Aizmirstas, piemēram, Rīgas videocentra (tagad Starptautiskais Kino centra) mākslinieciskās aktivitātes Arsenālā daudzu gadu garumā, deviņdesmitos - un es tiešām uzskatu, ka tieši tās, nevis Sorosa nauda sagatavoja augsni veselai plejādei «konceptuālās mākslas» projektu un izstāžu kuratoru/ideologu statusa kā parādības dzimšanai Latvijā. Nauda taču ir tikai līdzeklis mērķu sasniegšanai. Un arī padomju laikos mākslai nauda, daudz naudas vienmēr atradās. Tādēļ būtu derējis pamatīgs analītisks pētījums, kāpēc Latvijā jau kopš deviņdesmitajiem kā sugas trūkst spējīgu mākslas producentu un menedžeru naudotāju? Jo - kā koši apraksta Jānis Borgs - pie pilniem galdiem visi skrēja palēkdamies. Pat Sorosa uzšķiņķotā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra aktīvists Lembergs no Ventspils. Saldajos deviņdesmitajos.