Vecākā paaudze, ja vēl dzīvo kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem, zināmā mērā tiek «piespiesti» sociālo garantiju dēļ. Savukārt bērni, ja ģimenē laba «atmosfēra», dzīvo kopā pārliecības dēļ, kas gan pusaudžu gados sašķobās, bet tikai uz laiku. Katrā ziņā attiecības paredz pastāvīgu formālo un neformālo tiesību un pienākumu kopumu, un tās var vērtēt kā labas, ja attiecību subjekti šo kopumu nodrošina uz pilnīgas brīvprātības pamata.
Ja ir runa par objektīvi labām attiecībām, tad jāņem vērā, ka tādas atnāk kopā ar mīlestību, kas ir vienīgās jūtas bez nosacījumiem, tātad garantē pilnīgu toleranci jeb - kā latviski saka - iecietību.
Protams, kad mīlestības vietā ģimenes veidošanas pamatos nācies likt ko citu - piemēram, prieku par savstarpējām simpātijām vai citus apsvērumus, arī klaju aprēķinu -, labo attiecību ilgtspēja ir ļoti apšaubāma. To apliecina statistika par šķirtajām laulībām, kas nav nekas slikts, kamēr šajā procesā nav iesaistīti tie, par kuriem atbildībai vajadzētu būt pašsaprotamai. Tie ir bērni, kuru pirmatnējās jūtas parasti ir pret abiem vecākiem.
Samērā bieži gadās, ka savstarpēji vienaldzīgi, arī konfliktējoši vai pat naidīgi cilvēki imitē labas attiecības bērnu dēļ, taču tas iespējams tikai līdz laikam, kamēr mazie sāk iepazīt attiecību «drēbi». Tā jau ir aksioma, ka jebkuru melu klātbūtne bojā labas attiecības, sevišķi tāpēc, ka agri vai vēlu, bet noteikti nāk gaismā.
Tāpēc labu attiecību garantija noteikti ir mīlestība, bet, tā kā šīs cēlās jūtas neatnāk katram, var droši apgalvot, ka labas attiecības (ne tikai ģimenē, bet sabiedrībā vispār) nosaka spēja būt iecietīgiem pret citādību. To savukārt nodrošina prāta klātbūtne - protams, ja prāta diezgan un tas tiek likts lietā.
Reiz kādam profesoram taujāja par viņa ilgstošās kopdzīves noslēpumu. Profesors atbildēja - viņam attiecībās ar kundzi vienmēr esot piederējis pēdējais vārds, un tas esot bijis: «Tev taisnība, mīļā.»
Labi, ja tāda izpratne rodas attiecību sākumā un turpinās līdz laikam, kad citiem, mazāk pieredzējušiem iesācējiem spēj dot vērā ņemamus padomus. Kad jauno kāzās spēj apliecināt savu pārliecību - ka vienīgo cilvēku, ar kuru bijusi jēga precēties, esi jau apprecējis pirms daudziem gadiem, pirms pusgadsimta vai vēl vairāk.
Ja arī jums tā ir, ja esat tikpat pārliecināti arī par savu izvēli, tad viss kārtībā.