Latvijas politiķi turpina piekopt ekstensīvo saimniekošanas veidu: ja esošajā struktūrā viņus kas neapmierina - kompromisi, intrigas, demokrātijas trūkums utt. -, viņi dodas, tēlaini izsakoties, plēst līdumu jaunā vietā. Lielā daļā gadījumu neapmierinātie uzskata, ka daudz piesauktais vārdu savienojums «sabiedrība vēlas jaunu politiku» nozīmē arī jaunu partiju.
Iespējams, ir situācijas, kurās citas izejas nav, jo esošā struktūra ir pārāk satrunējusi. Tomēr jaunu politisko spēku veidotājiem jārēķinās ar Latvijas mērogiem - apstrādājamās zemes nav sevišķi daudz. Lielākās valstīs šāda disidentu pumpurošanās ir iespējama - piemēram, gollistu atzari Francijā vai nelielas nišas partijas Itālijā. Latvijā var atgādināt sliktāku pieredzi - sociāldemokrātu sašķelšanās. Šķiet, Latvijā pārskatāmā nākotnē neviena partija, tostarp jauna «zvaigžņu komanda», nespēs iegūt parlamentā 51 balsi (tas neizdevās pat Jaunajam laikam sākumposmā), attiecīgi koalīcija ir neizbēgama. Veidot koalīciju ar partiju, no kuras neilgi pirms tam aiziets, izskatās pēc vecā labā «pragmatisma», nevis «jaunas ēras»...
Bet ko darīt cilvēkiem, kas nav bijuši kādas partijas biedri (Zatlera gadījumā - cilvēku grupai), kas vēlas īstenot savas idejas politikā, tomēr vienlaikus skeptiski vērtē jau esošās struktūras? Pirms pieteikt sevi kā jaunu struktūru būtu prātīgāk (kaut vai lai neizpelnītos pārmetumus «kur divi latvieši, tur trīs partijas») noformulēt politisko spēku, kas relatīvi simpātiskāks, un - tas būtiski! - atklāti izvirzīt šim spēkam jautājumus (un prasības): par personālijām, konkrētiem jautājumiem. Ja uzrunātie izvairās no godīgas atbildes (rīcības), jaunpienācējiem vismaz nevar pārmest ambīciju likšanu pāri sadarbībai valsts labā.
Pieņemsim, izveidojas situācija, ka vienoties ar idejiski tuvāko struktūru nav izdevies, un vēlētāji tiek iepriecināti ar jauna spēlētāja parādīšanos. Kā jaunpienācēju novērtēt? Balstoties uz paša deklarēto principialitāti. 1. Ja jaunais spēlētājs saka - principu vārdā nav spējis vienoties ar idejiski tuvāko partiju, bet vienlaikus atsakās skaidri deklarēt, ar kādam partijām tam sadarbība pēc vēlēšanām būs neiespējama, tas nozīmē, ka principu piesaukšana ir miglas pūšana acīs. 2. Ja jaunais spēlētājs ir tik principiāls, būtu loģiski, ka tas spēj nepārprotami definēt, kādus jautājumus uzskata par prioritāriem un kādos vēlas iegūt varu (piemēram, izglītības vai ekonomikas utt.). Ja esi tik atšķirīgs, nebārsti vispārīgas frāzes par «jaunu politiku», «jaunu paaudzi» utt., bet konkrēti pasaki: visu citu partiju piedāvājums X nozarē ir nepareizs, mums ir rīcības plāns tai un atbilstoši cilvēki.
Iespējams, Latvijai patiešām nepieciešamas jaunas partijas. Būtu vēlams, lai tās veidotos ne tikai «pret» citām partijām, bet ar skaidru «par» piedāvājumu.