Domāju, tas bija ar tīrāko sirdsapziņu. Padomju laikos universitātes dienas nodaļu beigušajiem juristiem ir medicīnas māsu diplomi. Pieļauju, ka Kupces kundze tai brīdī domāja šādā kontekstā, jo viņai mājās tas diploms vēl varētu būt.
Un kā ar bijušo tiesnešu Aigara Štokenberga un Ilmas Čepānes argumentiem?
Pievienojos senatora Andra Guļāna teiktajam, ka notiekošais atgādina cīņas mēģinājumu starp valsts varām: parlamentārā vara parādīja tiesu varai tās vietu.
Kā ceturtās varas pārstāvis es nebūtu pret manas algas noteikšanu ar labu koeficientu pret vidējo algu, teiksim, tautsaimniecībā. Nedomāju, ka tas ietekmētu manu žurnālista brīvību.
Profesiju grupas piederību atalgojuma grupai nosaka Ministru kabinets. Tiesu vara pašlaik ir 12. kategorijā. Bet varbūt rīt pateiks, ka desmitajā? Varbūt pat tā, kā dzirdēts prastos kuluāros: paskatīsimies, kā spriedīsit, kad cilvēki būs vērsušies pret valsti, un tad lemsim?
Izklausās pēc specifiskas situācijas, nevis principa.
Jums kā sabiedrības loceklim par to spriest labāk.
Bet man ir svarīgi zināt jūsu sajūtas un attieksmi.
Manas sajūtas nav svarīgas. Jūtos komfortabli. Strādāju darbu, kas man patīk, un pagaidām man ir vienalga, cik man maksā. Tomēr varu saprast cilvēkus, kas ir atkarīgi no tā, ko saņems algas dienā.
Jūs esat miljonāre. Vai tas tiešām vairo jūsu kā tiesneses neatkarību?
Tāpēc jau atļāvos tā teikt. Šis miljons man dod stabilitāti. Varu piecelties un pateikt - sveiki!
Runājot par kolēģu saprašanu, saistībā ar atkratīšanos no Gunāra Ķirsona maksātnespējas lietas izskan domas, ka tiesnešu vide ir pārāk noslēgta.
Ir mehānisms, kā var revidēt tiesas nolēmumus, - protesta kārtībā caur ģenerālprokuroru vai Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Neredzu problēmu - pat ja tāds «Ogres gadījums» reāli ir, gribētāji to var atrisināt tiesiskā ceļā.
Nosacīta atbildības panākšana ir spriedumu pārsūdzēšana. Vai tas ir vienīgais mehānisms, ar ko tiekam klāt tiesnešu pasaulei?
Tas ir vienīgais iespējamais mehānisms, ja lietas dalībnieks ir nemierā ar spriedumu. Jāapzinās gan, ka cilvēkam par viņa sāpi ne vienmēr ir saprotams tās juridiskais vērtējums. Bet pret pārsūdzēšanu tiesneši izturas ar lielu sapratni. Tas, ko mēs neizprotam, ir gadījumi, ka cilvēki izmanto nepietiekamo tiesnešu skaitu un pārsūdz lietas principiāli. Ir absolūti skaidrs, ka, piemēram, parāds ir jāmaksā, bet šādi tiek iegūts laiks.
Kāpēc pašsaprotamas lietas nevar paātrināt? Piemēram, par partijām KNAB prasīto priekšvēlēšanu pārtēriņu pusotra miljona apmērā?
Partiju gadījumā tā ir administratīvā tiesvedība, kas atšķiras no civilajām un kriminālajām tiesībām. Administratīvajā tiesvedībā daudz darba uzlikts tiesnesim, ieskaitot pierādījumu vākšanu, kas var paildzināt lietas izskatīšanu. Bet administratīvajā tiesvedībā ir daudz izskatāmo lietu ar termiņiem: sūdzības par tiesu izpildītājiem un darba strīdi jāizskata 15 dienu laikā, izsoles akti jāapstiprina 15 dienās utt. Ir tik daudz terminētu lietu kategoriju, ka citas lietas varētu vispār neskatīt.
Varbūt pie terminētajām jāiekļauj arī tās, kur figurē KNAB prasības un atzinumi?
Bet lietām, kas skar bērnu intereses, nav izskatīšanas termiņa - tās jāskata «iespējami ātri». Pēdējoreiz, kad bija runa par termiņu noteikšanu kaut kādām mantiskām lietām, teicu, ka tādā gadījumā es personīgi rakstīšu starptautiskajām institūcijām un lūgšu, lai meklē kādu tiesu iestādi ārpus Latvijas, kas spētu bērnu lietas izskatīt daudzmaz saprātīgos termiņos.
Nauda, visticamāk, nav situācijas risinājums.
Alga gan var būt noteikums, vai tiesnesis strādā astoņas stundas vai diennakti. Kad atalgojuma regulējums sāka darboties, man bija apmēram 300 latu alga. Mani bērni pastāvīgi prasīja: kāpēc mēs nevaram tikt tur un tur, un tu atkal sēdi un raksti sestdien un svētdien? Arguments, ka man būs lielāka alga, tāpēc arī atdevi vajag lielāku, viņu gadījumā darbojās.
Tiesu noslogotību un lietu ievilkšanos iespaido arī paši dalībnieki: neatnes dokumentus, neierodas paši, un nākamā brīvā vieta ir pēc pusgada. No kādām septiņām izskatāmajām lietām apmēram četras pastāvīgi tiek atliktas. Ko varētu izskatīt divās sēdēs, velkas gadiem. Civilprocesa likums atšķirībā no Krimināllikuma pēc būtības nav represīvs. Par mani šai sakarā ir smējušies, bet civilās normas un civilā tiesvedība ir godprātīgiem cilvēkiem. Tā nav domāta draņķiem, tāpēc negodīgs cilvēks te var dzīvoties kā zivs ūdenī un vilkt to visu gadiem. Bet vai dažu draņķu dēļ to visu pataisīt represīvu?
Nav gan normāli, ka par ilgo tiesāšanos Latvijai liek maksāt sāpju naudu, piemēram, laupītājam Vladimiram Estriham.
Pateicoties medijiem, Aleksandra Laventa lietā sabiedrība redzēja skaidri, ka galvenais lietas ievilkšanās iemesls bija nebeidzamā saslimšana, kas nepieļāva tiesvedību. Ko tad tiesa var darīt?
Un ko likumdevēji var darīt?
Teikšu diplomātiski: lai domā.