Pabeidzot dejot, viņa dodas pie trim bārdāmām, ja Ābelei nepatīk vārds staigules. Diemžēl tā ir realitāte, kas IR redzama uz skatuves. Un, protams, šai skatuves realitātei nav nekāda sakara ar Mūzu plivināšanos libreta autores galvā, liedzot vērtēt Nacionālā teātra izrādi, kas - grozies kā gribi - dzīvo teātrī savu, no dramaturģes un viņas libreta jau neatkarīgu, dzīvi.
Tiesības interpretēt
Atšķirībā no Ingas Ābeles neesmu dzīvē redzējis «reālo Jaunavu Mariju» (Kultūras Diena. 15.10.2010.), taču vēlos atgādināt, ka pieredzējušam dramaturgam, kāda nešaubīgi ir Ābele, gan pieklātos zināt - pēc libreta vai lugas sarakstīšanas teātra ļaudīm ir tiesības interpretēt tekstu, kā viņi to vēlas, tāpēc acīmredzot rakstnieces iecerētā «kaislību stihijas dvēsele» Reza, kas uz skatuves apprecas ar Leo Kokli, skatītāju acīs kļūst vienkārši par konkrēta gleznotāja konkrētu sievu, kura kādā ainā ierodas Skapī greizsirdības vai garlaicības mākta un sarīko tur nepatīkamu provokatīvu ekscesu - manis minēto kārdinošo deju ar vairākiem jauniem partneriem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.