Helmuts Tihanovs,
Kas ir vairāk - gandarījums par labi aizvadītu spēli vai rūgtums par zaudējumu?
Zini, gan viens, gan otrs. Uzreiz pēc spēles ir rūgtums, taču vēlāk emocijas nosēdīsies. Kopumā spēle ir laba. Katrā ziņā labāka par pirmajām divām, kas notika Dobelē.
Rezultāts gan paliks. Atkal zaudējums!
Jā, taču aizmirsīsies arī tas, ka spēles gaitā bija mīnus viens.
Kas pirmajā puslaikā nesanāca? Šķita, ka īslandieši aizies neatskatoties?
Nesametām. Uzbrukums stāvēja uz vietas. Ja būtu iemetuši, viņi nevarētu aizskriet uz ātrajiem uzbrukumiem. Otrajā puslaikā jau bija līdzīga spēle - līdzīga kā Īslandē. Ļoti līdzīga. Varbūt līdz galam nenoticējām sev. Kad spēlē pret tādiem grandiem, vienmēr sēž iekšā tas velniņš - «mēs taču varbūt pat nevaram»! Kamēr tā domājam un štukojam, viņi aiziet. Viņiem pietiek pāris minūšu nospēlēt ar pilniem apgriezieniem, un ir tie mīnus četri vai pieci.
Pats vārtos visai daudz «izvilki»!
Jā, biju labi atpūties. Latvijas čempionāts jau beidzies labi sen. Pabraukāju ar riteni, uzturēju formu. Citi pēc garām sezonām varbūt bija vairāk noguruši.
Kā rezumē šo kvalifikācijas ciklu?
Sajūta ir ļoti laba. Janie pamazām iesaistās. Nākamajos gados viņiem būs vēl lielāka loma. Arī turnīrs, vērtējot pirms pēdējās spēles, ir izdevies. Visrūgtākā bija pati pirmā spēle Īslandē, kur ilgu laiku pat bijām priekšā. Beigās tieši tās pašas ticības trūkuma dēļ zaudējām...