Mainīgas ziņas par globālo sasilšanu, smalko aprindu hronika, ziņas par krīzi, e-pasti, modes jaunumi, reklāma - ar šādu informācijas gūzmu cilvēkam jārēķinās diendienā. Zinātnieki saka, iespējams, cilvēce sasniegusi vēsturisku punktu savā attīstībā, kad cilvēku radītā digitālā pasaule sāk pārsniegt viņu pašu spēju apstrādāt informāciju. Rezultātā cilvēka smadzenes arvien biežāk uz pasaulē notiekošajām nelaimēm reaģē, sakot - nu un tad? Notikumi, kuriem sekojam līdzi, netiek pārstrādāti, jo mūsu prāts meklē patvērumu vienkāršākās lietās. Piemēram, prātojot, kurš šoreiz uzvarēs televīzijas talantu konkursā. Bet apziņa, ka prāts nespēj izsekot līdzi informācijas pārbagātībai, iespējams, rada nemieru un veicina depresiju. Bažas par šādu iespējamību izraisījuši divi jauni pētījumi, kuros secināts, ka digitālo ziņu straumes plūst ātrāk nekā cilvēka spēja izdarīt morālus spriedumus par tām. Informācija par ciešanām, ekoloģiskajām katastrofām un karu tiek uzņemta līmenī, kas neizraisa sašutumu, līdzjūtību vai iedvesmu. Jo ātrāk un vairāk mēs uzzinām, jo mazāk mums tas rūp un mazāk cilvēcīgi kļūstam.
Stresa psihologi uzskata, ka smadzenes noteikti cieš no informācijas pārslodzes. Tehnoloģijas bombardē mūs ar informāciju, kurai mums būtu jākoncentrējas, bet mēs vairs neesam spējīgi tikt tai līdzi. Tas ir līdzīgi kā tad, kad visi uz mums nepārtraukti kliedz - mēs sākam noslēgties, un parasti jauki cilvēki zaudē spējas just emocijas. Ir grūtāk izrādīt atbalstu citiem, bet pats jūties aizvien nomāktāks un vēlies citu cilvēku atbalstu, kuri paši ir pakļauti stresam un jūtas nomākti. Visi pieprasa atbalstu un sapratni, bet paši to nesniedz. Modernās masu komunikācijas ironija slēpjas tajā, ka patiesībā neviens vairs nekomunicē.