Pēc valdības vadītājas Laimdotas Straujumas došanās atvaļinājumā Latvijas politiskajā pīļu dīķī sākusies vasarai neraksturīga rosība. Izmantojot brīdi, kopš gada sākuma klejojošās kuluāru runas un baumas par esošās valdības krišanu pārtapušas politiķu verbālā sasvarpējā zibeņošanā un notiekošais liecina, ka rudenī mums būs jauna valdība.
Uzreiz gan teikšu, ka par ērmīgu uzskatu ūjināšanu Solvitas Āboltiņas virzienā par viņas vēlmi un ambīciju kļūt par premjeri. Jā, situācija ir vēsturiski komplicēta un īpatna, jo premjera amatā ir viņas pašas vadītās partijas biedrene Laimdota Straujuma, taču nedomāju, ka pēc būtības politiķim vajadzētu pārmest politisko ambīciju. Abstrahējoties no konkrētām personālijām, es drīzāk Āboltiņas kundzes aktivitātes uztveru kā pārmaiņu vēstnesi, jā, arī tam, ka Latvijā pēc Valsts prezidenta ievēlēšanas, lai arī virspusējam politisko procesu vērotājam nemanāms, ir mainījies politisko spēku samērs.
Būsim reāli - pašreizējā Ministru prezidente, maigi sakot, nav izvēlēta aiz kandidātu pārbagātības. Vēl vairāk - viņa ir tikusi pierunāta situācijā, kad pēc Zolitūdes traģēdijas demisionēja Valdis Dombrovskis. Situācija un politiskā konjunktūra mainās, un paldies Dievam, ka tā. Ja uz prezidenta Andra Bērziņa fona Straujumas kundze izskatījās puslīdz cienījami, tad uz superaktīvā pašreizējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa fona izpildvaras vadītājam trūkst jaudas, politiskās vilkmes, iespējams, arī gribēšanas.
Galu galā, jebkura vēlēta politiķa galamērķim ir jābūt varai, jo tikai tā tas ir spējīgs realizēt vēlētājiem dotos solījumus. Ja kāds to sauks par politisko agresivitāti, tad es - par politisko tonusu. Lai gan mani grūti būtu nosaukt par Āboltiņas kundzes karsēju, viņa ir kārtējais apliecinājums, ka politiskā vidē jaudīgas, ambiciozas un spilgtas personas nepanes. Un nevar noliegt - Solvita Āboltiņa jau kādu krietni ilgu laiku ir spilgtākā Latvijas politiķe, par kuru viedoklis būs teju katram.
Pēdējo valdību veidošanas procesi skaidri iezīmējuši Latvijas partiju rezervistu soliņu neesamību. Traģikomiski, bet partijas ministru izvēles procesā atsevišķos gadījumos vairāk nodarbojušās ar pierunāšanu, nevis saturiskiem jautājumiem. Un arī politiski inertais starpstāvoklis Latvijas politikā ir ieildzis, no kura pluspunktus pelna varbūt vienīgi superaktīvais veselības ministrs Guntis Belēvičs. Izmaiņas izpildvarā ir vajadzīgas, politiski loģiskas, un šoreiz runa vismazāk ir par Āboltiņas kundzi un viņas vēlmēm.
Tāpēc, runājot par jaunas valdības iedīgļiem, interesanti šķiet pāris jautājumu.
Pirmkārt, ja runājam par Aboltiņas kundzes reālām perspektīvām kļūt par premjeri, tad es savu naudu uz to neliktu. Lai gan premjera nominēšana Latvijas apstākļos realitātē ir koalīcijas un prezidenta kopdarbs, ir ļoti grūti iedomāties, ka šobrīd superaktīvi uz saviem reitingiem strādājošais Raimonds Vējonis, kurš aprod ar jauno amatu, būtu sajūsmā par iespēju palikt zem sitiena savu reitingpunktu krājkasīti, premjera amatam nominējot nepopulāro Vienotības vadītāju. Tāpēc Āboltiņas nīdēji, domājams, var atslābt. Ar krietni vien lielāku iespējamību es liktu uz to, ka Āboltiņa būs izpildvarā, taču ne premjera statusā. Atrašanās izpildvarā un tam sekojošās rīcības un attiecīgi publicitātes iespējas Āboltiņai ir politiskās izdzīvošanas jautājums. Domāju, to saprot gan viņa, gan viņai lojālie partijas biedri.
Lai gan - no otras puses Āboltiņas kundzes atrašanās izpildvaras galvgalī no politiskās loģikas viedokļa būtu izdevīga Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iepriekš pārstāvētajai Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS), jo šāda tipa premjers kā švammis nosmeltu negācijas un pie pareizas politiskās izspēles zaļzemnieki no tā varētu būt tikai ieguvēji, saviem ministriem ļaujot sēdēt Āboltiņas aizvējā. Taču, kā jau minēju, ļoti apšaubu, ka Vējonis varētu sadūšoties nosaukt Āboltiņu, tas draudētu viņam ar pārāk daudz konsekvencēm.
Otrkārt, vai Vienotības iekšienē ir iespējams atrast gana jaudīgu premjeru bez Āboltiņas? Iespējams, bet šeit runa vispirms ir par atbastu kandidātam pašā Vienotībā.
Treškārt, varas zenītā esošā ZZS pašlaik ir bez tā dēvētajām naudas ministrijām, proti, Satiksmes ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Ir pilnīgi skaidrs, ka pie jaunas valdības abas ministrijas būs stingrā zaļzemnieku interešu lokā un pārdale būs politiska tirgus objekts. Turklāt sekojošs jautājums - kā šādas pārbīdes norezonēs uz pārbīdēm citās ministrijās?
Un ceturkārt, jaunā valdība būs esošās koalīcijas restarts vai tomēr koalīcijā varētu būt izmaiņas? Domāju, izmaiņu nebūs. Lai kāda retorika būtu koalīcijas partijas vidū, vairāk ticama ir esošās koalīcijas valdība pie jaunas ministriju sadales un sekojoša politiskā balansa. Patiesībā šī jautājuma konktekstā vispirms runa ir par Nacionālo apvienību. Teiksim godīgi, lai cik margināli viņi dažkārt uzvestos un strādātu savai popularitātei, viņu aizvietošana ar tā saukto Sudrabas partiju vai Saskaņu nav izdevīga kaut vai tai pašai ZZS, kas pie esošās konstrukcijas ne reizi vien ir pakutinājusi nervus koalīcijas partneriem, bloķējoties ar pašreizējo opozīciju.