Latvijas komanda uz spēli izgāja tikai 11 vīru sastāvā. Sandis Valters ar norūpējušos skatu auklē Kauņā pamežģīto plecu (atkārtota pārbaude nākampiektdien), Ernestam Kalvem vēl neklausa Kauņā cietusī plauksta, bet Gatis Jahovičs ar pilnu jaudu skriet mēģinās nākamnedēļ.
Toties vēl kuplākas bija vadības rindas, jo uz komandas soliņa iekārtojās arī Goldensteitas Warriors treneris Kīts Smārts. Viņa skatījums uz mūsu komandas plusiem un mīnusiem var dot lietderīgu informāciju Kemzūram &co.
Kārtējo devu pārdomām sagādāja arī otrais mačs ar Lietuvu. Spriedzes un asumu aizsardzībā šoreiz bija mazāk nekā Kauņā, un abas komandas varēja brīvāk izpausties uzbrukumā. Bija brīži, kad «brīvais baskets» šķita izdevīgs Latvijas komandai (23:19 - 9.minūtē). Taču lietuvieši visās savās izpausmēs bija stabilāki. Jo īpaši cīņā par atlēkušajām bumbām, kur bija jūtams gan kaimiņu pārākums atlētismā, gan arī labāka saskaņa garo spēlētāju starpā.
Latvijas komandai stabilitātes trūka pat statistikas līderiem, un īss apjukuma brīdis Lietuvai ļāva panākt šāda stila mačiem nopietnu pārsvaru - 47:59 (25.minūtē).
Liekot lietā individuālas veiksmes un skatītāju veicinātās emocijas, neveiksmju lavīnas gāšanos izdevās apturēt. Tomēr pat veiksmju brīžos bija jūtams, ka uz tik stipra un labi saspēlēta pretinieka fona latvieši vēl tikai taustās pēc īstas saskaņas un no tās izrietošās pārliecības par saviem spēkiem. Laimīgā galotne gan uzlaboja statistiku, taču nedrīkst novirzīt no darba kursa.