Stirniņa un atombumba
1994. gada oktobrī Modrītes un Ralfa mājās nokļuva dobermanīte Retta: «Viņa bija maza stirniņa, kurai viss tika piedots.» Par Rettu rūpējās Ruslēviču bērni Ramona un Renārs. Retta laimīgi nodzīvoja trīspadsmit gadus un 2007. gada 29. februārī aizgāja citos medību laukos. Šķiršanās sāpes mazināja tā paša gada maijā Modrītes un Ralfa 25 gadu kāzu jubilejā bērnu uzdāvinātā Kora. Modrīte atceras: «Viņa bija īsta atombumba! Es tolaik mācījos Stradiņa universitātes maģistrantūrā, Ralfs strādāja. Katru vakaru nācām mājās ar bailēm - kas atkal būs sadarīts? Enerģiskā Kora grauza un postīja visu - grīdas līstes, vadus, tapetes, apavus. Pagāja labs laiks, kamēr ieaudzinājām viņai paklausību.»
Aizvadītā gada 15. septembrī četrarpus gadus vecajai Korai pēkšņi kļuva slikti. Vēl no rīta Ralfs un Modrīte cerēja - ieēdīs zālīti, pāries. Pēcpusdienā ārsti secināja - zarnu samešanās. Koru apglabāja līdzās Rettai. Ģimenei tas bija liels šoks. Taču Modrīte apzinājās, ka paņemt atkal kucēnu, kad klapatu tāpat pietiek un mājā bieži ciemojas mazdēli Kārlis un Ričards, būtu neprāts. Turklāt, atceroties Koras drastisko bērnību, viņa nevarēja iedomāties četrkājainu razbainieku svaigi izremontētajā dzīvoklī. Taču internetā acis nejauši ieraudzīja liktenīgo sludinājumu. Modrīte saka: «Nevaru Ralfam blakus iedomāties nevienu citu šķirni, izņemot dobermani. Uz patversmi aizbraucām ar domu tikai paskatīties, kāds tas Cēzars īsti ir.»
Ķēdē pie šķūnīša
Ruslēviči ieraudzīja suni smagā ķēdē piesietu pie šķūnīša. Ralfam un Modrītei asaras sariesās acīs. Novārdzis dobermanis un vēl ķēdē! Patversmes saimnieki stāstīja, ka pirms pāris nedēļām atradenis vispār bijis ne dzīvotājs, ne mirējs. Tagad jau esot mazliet atkopies. Ralfs aizgāja ar suni staigāt. Cēzars zināja komandas un mierīgi gāja viņam blakus. Nu ko, brauksim mājās? Uzzinājuši, ka Ruslēvičiem ir mazbērni, patversmē īsti negribēja viņiem suni dot pat uz izmēģinājumu laiku, jo nezinot, kā Cēzars sadzīvo ar mazajiem. Tikmēr dobermanis, it kā nojauzdams, ka šī ir viņa laimīgā diena, pats iekāpa mašīnā. Tad patversmes darbinieki piekodināja sunim - tikai nesataisi ziepes, Cēzar!
Kaķu bieds
Modrīte smej, ka pirmajās dienās atkal nākusi mājās ar šausmām, gaidot, kādus nedarbus suns sastrādājis. Taču viss bija pilnīgā kārtībā. Ēdi, kas mazliet suloja Cēzaram zem zoda, Modrīte sadakterēja ar ziedi, kas bija iegādāta mazdēla apsārtušajam dibentiņam. Cēzars ātri iejutās ģimenē. Modrītei vairs nav jāskatās pa logu, vai Ralfs pārbraucis. Dobermanis smilkst pie durvīm jau ilgi pirms viņa parādīšanās. Arī dzīvokli varētu neslēgt, jo mājai tagad ir uzticams sargs. Mazbērni kļuvuši par suņa rotaļu biedriem, viņiem Cēzars atļauj visu, kas šiem ienāk prātā.
Taču patversmē nezināja Cēzara lielāko kaislību. Ralfs to atklāja jau pirmajā pastaigā, kad suns pēkšņi ar tādu spēku triecās uz priekšu, ka Rauls ar seju ielidoja krūmos. Izrādījās, Cēzars ne acu galā necieš kaķus. Tagad nākas ar to rēķināties. Lai suni valdītu, Ralfs iegādājās siksnu ar dzelkšņiem. Tomēr Modrīte joprojām viena ārā ar Cēzaru neiet. Toties Ruslēviču laukos dobermanis var izskrieties no sirds. Vai nav grūti? Modrīte smej: «Ko nu vairs? Cezis tagad ir ģimenes loceklis.»
Epilogs
Pagājuši divarpus mēneši, kopš Cēzars ir laimīgs suns. Pašlaik viņš cītīgi tiek vadāts uz individuālām nodarbībām suņu skolā. Pēc kinologu un veterinārārstu ieteikuma Cezis drīzumā tiks kastrēts, jo suns ir pārlieku emocionāls, tāpēc grūti valdāms. Dobermanis jau pieradis pie uzpurņa. Tā visiem drošāk. Vakarā viņš vairs necenšas izcīnīt vietu gultā blakus saimniekiem. Viņš zina savu vietu mājā un cenšas mīļajiem sagādāt prieku.