Boa un mārīšu apkaklīte
Jau vairākus gadus nespēju šalli, cepuri vai cimdus nopirkt veikalā. Adu pati. Man svarīgi, lai šalle nebūtu tikai taisna gara josta, kas aptīta ap kaklu. Gribas kaut ko fifīgu - īpašu akcentu melnajam ziemas mētelim. Pērn uzadīju sarkanu šalli ar volāniem, ko draugi mīļi nosauca par boa. Savukārt šī gada veikumu pat nevar saukt par šalli - tā drīzāk ir adīta apkaklīte (attēlā).
Šalles ideja radās, internetā nejauši uzejot kādu poļu mājaslapu par modi. Lapā, protams, šalles piegrieztnes nebija, tāpēc nācās domāt pašai. Uzadīju trīs atsevišķus riņķus un teju trīs metrus (!) garu joslu, ko izlocīju riņķiem cauri. Lai sabiedriskā transporta pasažieriem būtu kur piesiet acis, piespraudu šallei tamborētu bizbizmārīšu pārīti. Šajā vēsajā rudenī esmu jau pārliecinājusies, ka apkakle labi aiztur vēju, bet nežņaudz kaklu kā parastā šalle. Ja jums apkakle ir iepatikusies un gribas uzadīt ko līdzīgu, iesaku to adīt no dzijas, kas nav pūkaina, jo apkakle ir diezgan augsta un pūkas, visticamāk, līdīs mutē.
«Aktivitātes centrs»
Par savu meistarstiķi saucu neparastās bērnu zeķītes. Ideja tām radās pavisam nejauši. Mana mamma ir liela zeķu adītāja, un viņas zeķes uzreiz var atšķirt pēc «firmas zīmes» - bizītē sapīta striķīša purngalos, ar ko zeķes var glīti sasiet kopā. Kad māsīca gaidīja bērniņu, nolēmu, ka mammas uzadītās zeķes gaidāmajam mazulim jāpapildina ar interesantu akcentu. Tā kā māsīcai ir skanīgs uzvārds Zīle, likumsakarīgi puncī auga mazais Zīļuks. Tāpēc arī zeķu striķīšu galos piestiprināju uztamborētas zīles. Toreiz visi par ideju bija sajūsmā. Kad mana labākā draudzene bija mana krustdēliņa gaidībās, zeķes ar kaut ko interesantu purngalā jau bija prasība. Pašas pirmās krustdēlam tika puķu zeķes, par ko priecājās viss Stradiņu slimnīcas Dzemdību nodaļas personāls. Vēlāk krustdēls rotājās ar ķiršu zeķēm (attēlā), bet, kad viņa pēda atkal bija paaugusies, zeķu galos iedzīvojās bizbizmārītes.
Kādā brīdī, kad krustdēls jau bija iemācījies kājas īkšķi iebāzt mutē, atklājās, ka zeķes ne tikai silda pēdas, bet ir arī lieliska rotaļlieta - guļot uz muguras un paceļot kājas gaisā, ķiņķēziņš zeķes galā sakustas, piesaistot mazuļa uzmanību un rosinot interesi. Uzautas kājās, zeķes kļūst par bērna rotaļlaukumu.
Zeķītes vislabāk adīt no dabiskām dzijām, nevis sintētikas. Tomēr neiesaku tās adīt arī no tīras kokvilnas, jo tad tās ātri saveļas. Pat vēl nestaigājošs mazulis tik naski kustina kājiņas, ka nedēļas laikā uz zeķēm jau redzami savēlušies «eži». Pašu zeķi uzadīt var ļoti ātri, vairāk laika paņem dekora tamborēšana, jo ne visu iecerēto var uztramborēt. Man nekādi nesanāk uztamborēt bitīti, tāpēc iecere par «bitīšu zeķēm» palikusi tikai idejas līmenī. Varbūt, ka jums izdosies!