Būtu pārspīlēti dēvēt par «sprādzienu» šo nepieteikto, nesaskaņoto, tomēr diezin vai gluži spontāno akciju (aicinājumi uz to klīda ne tikai no «mutes mutē», kā skaidro daži dalībnieki, bet arī no portāla uz portālu; arī plakāti protestētāju rokās diezin vai bija spontāni iekrituši no zila gaisa). Taču tas ir nopietns brīdinājums, cik vienkārši var arī ar minimāliem resursiem mobilizēt cilvēkus pat acīmredzami iracionālām sašutuma izpausmēm.
Satiksmes bloķēšana ir apšaubāms veids, kā novērst vienas slimnīcas pārveidošanu par ambulatorās aprūpes iestādi (nevis slēgšanu), kam tā kā tā būs jānotiek ne tikai Bauskā vien, jo iepriekšējos gados šķībi greizi būvētās sistēmas uzturēšanai nav ne naudas, ne saprātīga pamatojuma. Vai turpmāk, piemēram, pret kādas skolas slēgšanu gulsimies uz dzelzceļa sliedēm, bet lielākas pensijas prasīsim, okupēdami ostu vai vismaz kādu lidmašīnu? Un pret ko īsti bija vērsts protestētāju sašutums - pret vietējo pašvaldību, kurai pieder SIA Bauskas slimnīca (un kuras pārstāvji arī atradās uz tiem tiltiem), vai pret Latvijas valdību, ka turpmāk tā finansēs veselības aprūpes iestādi, ne vairs daudzprofilu stacionāru?
Taču veselības ministres Baibas Rozentāles (TP) neizpratne, kāpēc slimnīcas vadītāji nav saprotami paskaidrojuši iedzīvotājiem, kā turpmāk tiks organizēta medicīniskā palīdzība, būtu vietā tikai tad, ja pati būtu spējusi saprotami paskaidrot sabiedrībai, kāpēc viņas īstenoto «reformu» rezultātā slimnīcām naudas nav, bet uzblīdušajai veselības nozares pārvaldei ar tās padsmit aģentūrām vienmēr ir. Vakar, kad šādi skaidrojumi būtu bijuši sevišķi nepieciešami, Rozentālei neatradās laika aizbraukt uz Bausku.
Tā nebija tikai amatpersonu neprasme skaidrot politiķu lēmumus, kas dzina cilvēkus protestēt uz tiltiem Bauskā. Tā pirmām kārtām ir neuzticēšanās politiķiem un amatpersonām, kas var izpausties arī kā neprognozējami «sociāli sprādzieni».