Taču pagaidām gan _Akmens fabrikā_ pietiek ar tiem krājumiem, kas izrakti ģimenes īpašumos Ļaudonas pusē, un pēc akmeņiem uz citām Latvijas vietām ar naudasmaku kabatā uzņēmuma vadītājam nav jābrauc. Ja reiz tas aptrūksies savos īpašumos, valstī kopumā jau nu vietējā izejmateriāla, ko Ingus dēvē par senāko, izturīgāko un arī skaistāko, šim biznesam nepietrūks. Ja vien būs interese un pieprasījums - piebilst Ingus un runā par akmeņiem ar mīlestību, jo viņam to apstrāde kļuvusi ne tikai par biznesu trīs gadu garumā, bet arī par vaļasprieku. Ar aizrautību viņš vadā mūs pa uzņēmuma teritoriju, rādot gan kaudzēs sakrautus akmeņus - vienkāršus un ar interesantu faktūru -, konteineros saliktus glītus bruģakmeņus un kastēs sakrautas plāksnes dažādu objektu apdarei, kas lieliski izskatās strūklakās, kamīnos, vārtu stabos, celiņos, kāpnēs, māju sienās un citviet.
Pacelt akmeni un pārdot
Ideja par akmens pārstrādi ekskluzīvos celtniecības un apdares materiālos gan vairāk pieder Ingus kolēģiem Kasparam Ginaitim un Eināram Kunickim, kuri arī ir Akmens fabrikas līdzīpašnieki, kaut gan Ingus uzvārds vedina domāt, ka tieši tas pamudinājis viņu pievērsties šim rūpalam. Taču tā ir tikai sakritība, tomēr sapnis par kārtīgu mūra namu arī savai ģimenei Ingum vēl nav izsapņots.
Pirmo reizi izsakot skaļi savu biznesa ideju par to, ka pacelto akmeni var pārdot, Akmens fabrikas līdzīpašnieki Latvijā sākuši interesēties par vecajiem meistariem, kas varētu ierādīt, kā akmeni saskaldīt, kā no tā radīt skaistus un izmantojamus materiālus. Ar laiku tapis skaidrs, ka šādu meistaru, kas varētu izstāstīt un ierādīt iesācējiem akmens apstrādes noslēpumus, nav daudz un ar roku darbu vien uzņēmumā galā netikt. Tāpēc Ingus devies apceļot Eiropu, lai pētītu citu valstu pieredzi un iepazītos ar akmens apstrādes iekārtām, kādas varētu izmantot savā darbā. Tāda pasūtīta Itālijā. Ražotne iekārtota vecā gatera ēkā, ko uzņēmuma īpašnieki iegādājās ar domu zāģēt baļķus. Iekārtas gan vēl palikušas, bet nu zāģu skaidu kaudžu vietā te redzami akmeņu krāvumi. Ingus atklāj, ka bijusi doma būvēt jaunu ražošanas cehu, kam iegādāta arī zeme Klintaines pagastā, taču sarežģītā ekonomiskā situācija uz laiku pārvilkusi svītru šai iecerei.
Ingus pārliecinājies, ka celtniecībā un apdarē nav labāka akmens par Latvijas laukakmeni, jo ne Skandināvijas klintsakmeņi, ne Ķīnas akmeņi, kas pēdējā laikā arvien vairāk ieplūst Latvijā, nav tik cieti un tik izturīgi. «Cesvaines pils tik daudz cietusi, bet, re, - vēl stāv. Vecrīgas ielās akmens bruģis stāv kopš zviedru laikiem un vēl nav ne nodilis, ne izdrupis, bet paskatieties, kas notiek ar Latvijā tik iecienīto betona bruģi - tas pēc dažiem gadiem jāmaina!» Ingus salīdzina mūsdienu modernos materiālus ar savu piedāvājumu, ko jau gadu simtiem izmantojuši mūsu senči.
Atbalsts tikai vārdos
Uzņēmējdarbības pirmsākumos Akmens fabrika aizņēma ap 70% šīs nozares Latvijas tirgus, taču treknajos gados, kad celtniecības nozare sita augstu vilni un varēja pārdot arī šķībus un greizus akmeņus, cerībā uz vieglu un ātru peļņu radās krietns pulks konkurentu. Taču nu palikuši kādi četri šāda profila uzņēmumi un īpaši lielu konkurenci pļavinieši nejūt. Ja ir lielāki pasūtījumi, pat sadarbojas ar kolēģiem. Šogad gan ekonomiskās krīzes dēļ Akmens fabrikas apgrozījums un pieprasījumu skaits samazinājies, taču Ingus ir pārliecināts, ka pārdzīvos grūtos laikus un viss atkal būs kārtībā. Lai piedāvātu klientiem pilnu pakalpojumu klāstu, plānots pašiem veikt arī mūrēšanas un bruģēšanas darbus. Tikai viņu sāpīgi aizskāris valdības vīru vārdos izteiktais atbalsts vietējiem uzņēmējiem un stāsti par ekonomikas sildīšanu, kas galīgi nesaskan ar darbiem. «Par kādu atbalstu vietējiem uzņēmējiem mēs varam runāt, ja, piemēram, Daugavpils cietokšņa restaurācijas darbos, visticamāk, izmantos Ķīnas akmeņus. Iepirkuma specifikācija sagatavota tā, ka vietējiem nav atstātas ne vismazākās cerības nākt ar savu piedāvājumu. Mēs - Latvijas ražotāji - varētu vienoties par kopīgu cenu un piedāvājumu, un ar pusmiljonu vērto iepirkumu mums visiem būtu nodrošināts darbs vismaz divus gadus, bet ar mums pat nerunā,» aizsvilstas Ingus, jo ir pārliecināts, ka naudīgi starpnieki par visu jau samaksājuši, lai vēsturiskās celtnes mūros un bruģī gozētos nevis Latvijas laukakmens, bet gan lētais austrumu materiāls.