Mūsu ierašanos tirgū nodod zibspuldze, ko pavada skaļš izsauciens no kāda branga, ūsaina vīra mutes: «Lats minūtē par filmēšanu! Fotografē? Nu tad 2,50 par fotogrāfiju.» Kad esmu gatava iesaistīties sarunā, skarbais jokdaris, kurš rosās ap mikroautobusiņiem un dārzeņu kastēm un, kā rādās, tirgū pazīst teju visus, jau ir pazudis no redzesloka.
Viena liela ģimene
Aina, kura rosās vienā no kioskiem tirgus plača dziļumā, izrādās runātīgāka. Viņa pastāsta, ka pārdod pašas audzētos sīpolus, dilles, bietes, kartupeļus, ābolus, pipariņus, avenes, kā arī poļu bumbierus. Iepirkties uz nakts tirgu pārsvarā brauc vairumpircēji, un viņiem tiekot piedāvātas zemākās cenas. Vai tā dēvētajiem tūristiem nav tik zemu cenu? «Nu kāpēc ne? Jūs jau ar par to pašu cenu dabūjat,» viņa atbild. «Piemēram, vārīta bietīte - 35 santīmi! Mīļie cilvēki, jums nekas ar to pat nav jādara! Tirgū maksās ap 80 santīmiem. Burkāns uz doto momentu maksā 20 santīmu. Domāju, ka tirgū visu var pareizināt ar divi.» Ievērojusi mūsu interesi par āboliem, Aina vēlas mūs pacienāt. Beigās tomēr pierunājam viņu pieņemt naudu, taču viņa neņem vairāk kā simboliskus desmit santīmus. Vai dārzeņi ir no Rīgas apkārtnes? «Nu kāpēc no Rīgas?,» Aina saka. «No Bauskas, no Jelgavas, no Saldus.» Pienāk kāds aizsmacis pavecāks vīrs un piedāvā nazi par 50 santīmiem. Ainas kolēģis nopērk.
«Peļņa ļoti minimāla, mēs strādājam uz kvantumu. Ja negrib izputēt, jānāk katru dienu. Tāpēc bērniem ir tēvs, lai pieskatītu. Dienu neredzu. Visa dzīve apgriežas otrādi,» Aina stāsta, taču bez mazākās žēluma pieskaņas. «Mēs to vasaras karstumu pat nejūtam. Vakarā sākam septiņos un tad no rīta 11 projām, bet tas laiks uz maiņām tiek dalīts, četri pieci cilvēki mēs esam. Un visi strādā oficiāli - lai cik grūti valstī, ir jādalās arī ar to. Te ir visi lauku cilvēki, visi pazīstami. Klienti mūs zina gadiem. Mēs vārāmies savā sulā kā viena liela ģimene. Neesam tik daudz kopā ar savām ģimenēm kā viens ar otru.»
Dusmīgi uz poļu dārzeņiem
Tirgus stūrī ir intīma, tumša kafejnīciņa, kur cauru diennakti var paēst gan pusdienas, gan milzīgas, mīkstas bulciņas. Jau pa gabalu logā redz sēžam sākumā novēroto brango zemnieku, kuru, izrādās, sauc Gustavs, un viņa augumā vēl iespaidīgāko kolēģi Jāni. Kā paskaidro vīri, viņi nakts tirgū esot mēbeles, pusi dzīves tur pavadot. Domājams, runāšanai arī palīdz glāzīte sīvā, bet vīriem uz sirds ir gana sakrājies: «Te nav - re, smuki sabraukuši zemnieciņi. Es pastāstīšu to sāli. Viņi te vienkārši tirgo lēto poļu preci bez nodokļiem. Samaina tos latiņus eiriķos un ved no šejienes uz Poliju dzīvu naudu. Visa tā problēma, ka zlots devalvēts. Pirms Jaungada tas notika.» «Vai tas lats krīt vai nekrīt, vai tā Latvija krīt, man ir pie d...s. Ja Krievija būtu vaļā, tu mani te neieraudzītu. Vietējo zemnieku te ar poļu cenu spiež ārā,» dusmīgi dārdina Gustavs. «Viņi mamuta sūdu te pārdos, ja būs iespēja,» smejas Jānis. «Ja atdalītu poļus no latviešiem, būtu savādāk. Ļoti vienkārši, es parādīšu ar pirkstu, kurš ir polis. Viņš nedrīkst tirgot ievesto produkciju bez kases aparāta.» Ieraudzījis nākam bāra dāmu, Jānis no manis mirkli novēršas: «Čau, Ivetiņ. Kā labi jūties?» «Sūdīgi,» atbild Ivetiņa. «Ar cik «s»?» Jānis laipni noprasa un pēc tam atkal pievēršas man. «Visa tā sāls ir tur, ka Saeimai nav laika priekš mums.» «Mēs esam vienīgie ražotāji Latvijā uz šo brīdi,» piebalso Gustavs. «Ja jums vajag dzirdēt par dzīvi, par nakts dzīvi tirgū, šajā publiskajā namā - es to saucu par publisko namu bez sievietēm - es jums varu piecas grāmatas uzrakstīt!» - «Bet mēs ar mācāmies, mēs esam daudz efektīgāk iemācījušies strādāt!» Jānis smaida un vairās no fotoaparāta. «Meitenīt, tikai, lūdzu, nefotografē, es neizskatīšos labi.»
Bez mēriņa intensīvajā sarunā piedalīties ilgāk ir grūti. Tāpēc, pieklājīgi atvadījušies, dodamies ārā un vēl apstājamies pie krāšņa, augiem un dārzeņiem bagāta stenda, kur kundze, vārdā Valentīna, mums pastāsta par Tibetas ķirbīšiem un to dziedējošajām īpašībām. Šķiet, pat internetā tik īsā laikā neiegūt tādu informācijas daudzumu kā tirgus laukumā.