Kā uzskata viļānieši, tirgus ienesis gan nemieru, gan krāsainību mazpilsētas vienmuļajā ritmā, bet šīs idejas aizsācējs, Viļānu pilsētas domes priekšsēdētājs Juris Tučs saka: «Tirgus jau nav tikai iepirkšanās un pārdošana, bet arī radu un draugu satikšanās, parunāšanās, izklaidēšanās. Grūti pateikt, cik liela nauda te apgrozās, taču cenas nav augstas un savs labums pilsētai, savs tirgotājiem.»
Sivēnu pircēji ilgi neguļ
Liela daļa tirgotāju Viļānos ierodas jau iepriekšējā vakarā, lai agri no rīta iekārtotos labākajās vietās. Visagrāk sākas tirgošanās ar sivēniem, mājputniem, vienu gadu bijusi atvesta pat govs. Kaut arī cūcēnu cenas augstas, no 40 līdz pat 60 latiem, pirktgribētāji jau no pieciem gāzuši kastes apkārt, stāsta viļāniete Ilze, kurai palaimējies par 98 latiem nopirkt divus. Turpat blakus aukstajā rītā cits pie cita spiežas pīlēni un cālēni, kas atvesti no Daugavpils rajona Kalupes. Vīri spieto ap pašdarītā alus muciņu, kas vesta no Preiļu rajona. Kā atzina daudzi tirdzinieki, lielas problēmas sagādājot tualešu trūkums.
Uzkodai var iegādāties zivis no Kurzemes, taču visātrāk izpērkot kūpinātās vietējā Lubāna ezera zivis. Pircēji drūzmējas ap mājas sieru. Konstantīns no Madonas rajona Murmastienas pagasta stāsta, ka Preiļu siers par nodoto pienu nemaksājot jau vairākus mēnešus, tāpēc nākas pašiem siet sieru.
Kā jau pavasarī, vislielākais ir stādu tirgotāju piedāvājums. Stādu audzētavas īpašniece Zaiga Graudiņa no Rēzeknes rajona Sakstagala pagasta stāsta, ka krīze pirktgribētāju skaitu nav mazinājusi. «Latvietis jau laikam ir tērēts tai smukuma virzienā, labāk nenopirks kādu kārumu, bet puķi dārzam.» Kur puķes, tur arī medus, to ik mēnesi tirgo gan Vitālijs Sprūga no Lendžu pagasta, gan rikaviete Skaidrīte Dakule.
Stadionā kā siena vāli noklātas lietotās drēbes un apavi, bet vairāk pircēju savācis vīru gals, kur visvisādu dzelžu klāstā var atrast gan trūkstošo detaļu autiņam, gan lāpstas, cirvjus un izkaptis. Tirgotāju ģeogrāfija ir plaša, Dace ik mēnesi mēro ceļu no Talsiem, lai pārdotu pašdarinātus kapļus un nažus. «Mūs jau gaida, tāpēc braucam. Ja nebūtu izdevīgi, nebrauktu,» saka Dace.
Gaida amatniekus
Viļānu mērs Juris Tučs stāsta, ka pirmais tirgus noticis 1993.gada 1.maijā. Toreiz viņš strādājis Viļānu vidusskolā par sporta skolotāju, lauzījis galvu, kā dabūt naudu sporta inventāra iegādei, jo uz visu klasi bijusi tikai viena bumba. Dome neesot liegusi sarīkot stadionā tirdziņu, pats izgatavojis afišas, ievietojis sludinājumus.
Uz pirmo tirgu atbraukuši astoņdesmit pārdevēji. «Kā es tik precīzi zinu? Nu, toreiz es vēl nezināju, kā iekasēt naudu par tirdzniecības vietām, iedevu vienai meitenītei groziņā tukšas aploksnes un lūdzu, lai izdala visiem onkuļiem, kuri kaut ko tirgo. Pa mikrofonu pateicu, ja gribat, lai arī turpmāk tāds tirgus notiek, tad ielieciet kaut cik naudiņas aploksnē. Toreiz vēl bija repšiki. Savācām 80 aploksnes, katrā bija ielikts no 50 līdz 200 Latvijas rubļu. Bumbas nopirkām, domājām, ko darīt tālāk.»
Sākumā gribējuši tirgu rīkot tikai vasarā, taču pārdevēji un pircēji plūduši pat novembrī. Tagad tirgus notiek visu gadu un reklāmu tam vairs nevajag. Visvairāk gaidīti vietējie amatnieki, viņiem arī ir viszemākā tirgošanās maksa, taču, kā atzīst J.Tučs, aktīvāki ir tā sauktie bižutērijas un lupatu tirgotāji.
Tirgošanās vietas maksas pilsētas budžetā ik mēnesi ienes ap tūkstoti latu, kas tā arī netiek izmantoti tirgus infrastruktūras uzlabošanai, jo arvien gadoties spiedīgākas vajadzības. Tirgus apkalpošanai izveidota pusotra pastāvīgā darbavieta, teritorijas sakopšanā piedalās bezdarbnieki. «Nu ir jau gan nemiers, gan putekļi, arī netīrība, bet, gods, kam gods, tā šmuce tiek ātri savākta, un arī pilsētas kasē kāda nauda ienāk. Puspasaules sabrauc uz Viļāniem tirgus dienā, dzīve kļūst interesantāka,» saka viļāniete Maruta.