Pati gadiem ilgi informācijai par produktu izcelsmi izmantoju Gardo leksikonu, kas 90. gadu beigās izdots Vācijā. Bet tikai pirms dažām dienām, meklējot vēl dažas nianses par tomātiem, pamanīju, ka kaut kas nelīmējas kopā, proti, vairākas reizes pārlasīju teikumu, ka «Spānijā tomātus mēdz ēst pat svaigus - tos pārgriež šķērsām uz pusēm un pārkaisa ar sāli; spāņi esot aizgājuši pat tiktāl, ka no svaigiem tomātiem gatavojot salātus!!!». Uzmācās tāda sajūta, it kā atrodies šeit un tagad, bet pamats zem kājām slīd prom... Un tikai tad iedomājos iemest aci īsajā anonsā grāmatas 1. lpp., kur sīkiem burtiņiem pāris teikumos paskaidrots, ka šis ir XIX gadsimta darba pārpublicējums.
Man ļoti garšo tomāti, savulaik pat spēlējos ar ideju, ka derētu izveidot tomātu ēdāju biedrību. Taču pēdējā laikā mans mīļais tomāts iekļuvis pretēju uzskatu krustugunīs, turklāt katras frontes pārstāvji aizvien dedzīgāk aizstāv tikai un vienīgi savas pozīcijas. No vienas puses, tiek piesaukti jauni un jauni pētījumi, kas pierāda tomāta pozitīvo ietekmi uz veselību, it sevišķi vēža profilakses jomā. No otras puses, it īpaši saistībā ar ajūrvēdas principiem, atskan pārliecinoši argumenti, kāpēc tomātu vajadzētu izsvītrot no ēdienkartes. Ko darīt tiem, kam tomāti garšo, taču arī labu veselību gribas? Izrādās, tomātam ir ļoti divdomīga reputācija...
To, ka ilgu laiku pēc tomāta ievešanas Eiropā no Dienvidamerikas tas skaitījās indīgs, labi zinu. Bagātie tomātus audzēja dekoratīvos nolūkos, bet paturēja prātā apgalvojumu, ka naktīs no tiem tik un tā izdalās indīgas gāzes. Viltīgāki prāti no šī uzskata savērpa teoriju, ka apreibinošie izgarojumi veicina seksuālās spējas, tāpēc pēc tam, kad itāļi iedrošinājās tomātogas arī apēst, nostiprinājās uzskats, ka tomāti ir mīlas augļi, un tā tos ilgu laiku arī dēvēja. Tomēr fonā joprojām virmoja aizdomas, ka tajos tik un tā ir zināma deva indes. Tas tiek atgādināts arī manis pieminētajā kulinārijas leksikonā un kā papildu arguments tomātu ļaunajai dabai atgādināts, ka Fidži salās, kur mīt arī cilvēkēdāju ciltis (atgādinu, ka runa ir par XIX gadsimtu), no tomātiem gatavo mērci, ko pasniedz pie manu ciltsbrāļu gaļas cepeša un iemaisa viņu ribiņu zupā...
Kāda būs tomātu nākotne mūsu ēdienkartē - vēl lielāks uzplaukums vai pilnīga novēršanās - īstenībā grūti spriest, jo pat tagad, kad šķiet, ka visu jau zinām, gandrīz vai katra diena nes jaunas atziņas. Tas attiecas arī uz tomātiem - ja gadiem ilgi pavāri, kulinārijas speciālisti un pavārgrāmatu autori allaž atgādināja, ka tomātus «vispirms blanšējam, tiem novelkam miziņu un iztīrām sēklas», tad tagad šo viedokli aizvien uzstājīgāk pabīda malā apgalvojums, ka īstā tomātu garša slēpjas tieši sēklās un nekādā ziņā nevajag tomātus mizot, jo tad iznīcina to būtību.