gada iestudējumu - izaicinoši interpretēto Džakomo Pučīni operu Toska. Viņš tajā revidējis klasiskā mīlas trijstūra tēlu sistēmu. Viņa versijā ļaunais un iekāres pārņemtais slepenpolicijas priekšnieks Skarpija, kurš vēlas iegūt operdīvas Toskas miesu, nav sliktais tēls. Bertmana versijā Skarpija un Toska kādreiz (dzīvē, kas ritējusi pirms operas sākuma) bijuši pāris, un tagad Skarpija cenšas atgūt iemīļoto. «Viņš tic, ka vieglprātīgais mākslinieks Kavaradosi, pie kura Toska aizgājusi, nav spējīgs tik patiesi mīlēt. Šāda absolūta Skarpijas uzticība padara viņu mums tuvu un saprotamu,» režisors teic savai aizstāvībai. Otrs būtisks jaunums viņa Toskas lasījumā ir trešais cēliens, kurā gan Kavaradosi, gan Toska iet bojā nevis realitātē, bet Toskas apziņas murgos pēc tam, kad viņa ar savām maigajām sievietes rokām ir atņēmusi Skarpijam dzīvību. «Tomēr es neciešu konceptuālo teātri. Konceptuālisms ir mākslas audzējs, vēzis, par prieku dažiem kritiķiem. Opera ir emocionāla māksla. Ir svarīgi - nevis kas, bet kā notiek uz skatuves. Kāda ir motivācija? Uz kādām pogām režisors spiež, kā mani uzbudina?»
Latvijas Nacionālās operas publikai pazīstamā iestudējuma atjaunojuma pirmizrādē 7. decembrī diriģenta Modesta Pitrena vadībā uz skatuves būs jauns izpildītāju ansamblis: titullomā - Liene Kinča, Kavaradosi - jaunais tenors Andris Ludvigs, Skarpija - baritons Jānis Apeinis. Arī šīs jaunās asinis ieviesīs jaunus pavērsienus pazīstamajā Toskas traģēdijā.
«Režisors ir vislabākā profesija pasaulē. Tā ir slaistu, sliņķu profesija - režisors kā bērns slinkodams kaut ko fantazē un izdomā,» uzskata D. Bertmans. Viņaprāt, režisoram ir jāapzinās, kam viņš rada. «Esmu veidojis izrādes gan sev, gan publikai, līdz nonācu pie secinājuma, ka tās jāveido kādam trešajam. Lūk, man uz galda stāv pudelīte Evian ūdens. Tas man atgādina čellistu un diriģentu Mstislavu Rostropoviču, ar kuru savulaik kopā Evianā veidojām izrādi. Varu iestudēt izrādi arī savai mīļajai vecmāmiņai. Tad man nebūs kauns, varēšu būt patiess un nebūs jādomā par konjunktūru un vai izrāde ir moderna.
Apcerot to, kāpēc Toskas autoram itāļu verisma operas meistaram Džakomo Pučīni bija vajadzīga tāda nežēlība - spīdzināšana un kliegšana 2. cēlienā -, Bertmans atgādina, ka Pučīni dzīvē bijis briesmonis. «Kopš apmeklēju viņa māju Torrē del Lago, esmu vīlies viņa patiesumā. Viņš kolekcionēja ieročus, kuri bija notraipīti ar paša nogalināto dzīvnieku asinīm, un viņa namā tieši blakus ēdamistabai un guļamistabai ir... ģimenes kapenes. Pučīni bija arī ap 250 tiesas procesu par izvarošanu. Viņš zaga mūziku, Madama Butterfly un Māsā Andželikā skan vairākas lappuses no Umberto Džordāno operas Sibīrija. Viņš nomira šausmīgā nāvē - ar kakla vēzi. Nosmaka.