Saprotams, ka vairākumā gadījumu ne jau no laba prāta cilvēki brauc prom no Latvijas, un daudzi tieši mājās atstāto bērnu dēļ arī ar smagu sirdi. Tomēr prātā jāpatur, ka ne jau tam, kā esi juties vai ko esi domājis un cerējis, galu galā būs nozīme, bet gan tam, ko esi darījis. Šai sakarā svarīgākais jautājums ir par to, ko mēs vispār šeit - savā dzīvē - darām? Leģitīmi ir daudzi un dažādi atbilžu varianti, bet līdz vienam brīdim - kad tevī paļāvīgi ieskatās cita cilvēka acu pāris. Sevišķi, ja tas ir bērns. Kopš tā brīža daudzus, daudzus nākamos gadus vienīgi tas ir jebkuras rīcības galvenais atskaites punkts. Diemžēl vesels komplekss senu un jaunāku problēmu Latvijā radījis bērniem ne to labvēlīgāko klimatu. Un vecāku emigrācija šķiet pēdējais piliens pilnajā kausā, ko varēs saukt par kārtējo zaudēto paaudzi - zaudētās bērnības paaudzi.
Traumas paaudze
Ekstrēmo optimistu teicienam, ka tas, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku, ir dzirdēts arī reālistiskāks variants. Proti, tādas draudīgas realitātes tevi sakropļo gan. Nav šaubu, ka dažādas likstas var būt arī stimulējošas, tomēr visam ir savs mērs, un tas ir ļoti, ļoti neliels, ja nebūšanas piemeklējušas bērnu. Katrs gadījums ir atsevišķs, tomēr uz bērnības grūtību un traumu rēķina gūtā «izturība» ir liekama pēdiņās. Un pieņēmums, ka bez vecāku aprūpes palicis bērns būs patstāvīgāks, kā arguments nedrīkstētu figurēt vispār.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.