Tad lēnām noskati vietu kaut kur stūrī, lai varētu labi vērot zāli un citus brokastotājus. Tad izvēlies maizīti! Vai nu kāds tostiņš, vai arī rika no kukuļa, kas bieži vien garšo vislabāk. Tad ielej sev suliņu un dodies uz noskatīto vietu, kur viesmīlis atnesis kanniņu ar kafeju. Nesteidzīgi vēro saules staru spēli uz mazliet noputējuša loga un aizkaros. Vēro citus brokastotājus: cits jau uzvalkā, brillītēs un ar aktu sakvojažu pie kājas - auditors vai kāds konsultants. Daži pa taisno nāk brokastīs no «nakts bujāna». Citi nevar vien izvēlēties, ko ņemt no ne pārāk plašā un ne visai oriģinālā piedāvājuma. Beigās paņem visu un ar kaudzi. Kad pirmais izsalkums nomierināts, bet vēl negribas celties un iet, var paņemt kādu svešzemju avīzi un paskatīties bildītes, izliekoties, ka lasi. Tā tas turpinās ilgi un laimīgi... gandrīz kā Šrekam.
Citkārt tomēr ej pilsētā un atrodi brokastu vietu kādā šķērsieliņā. Vīnē, kas daudziem šķiet garlaicīga un iekonservējusies pilsēta (?), tādu atradu 7. rajonā, mazā gājēju ieliņā pie Lerchenfelder gasse (Cīruļlauku iela). Klīdu miglainā rītā, izsalcis brokastu, un ieraudzīju izkārtni Gallery Kandinsky un «brokastis no 9.00 līdz 19.00». Ieintriģējos un gāju iekšā. Galerija kā jau daudzas 7. rajonā - ar mazliet abstraktu mākslu pie sienām. Pats Kandinskis gan tas nebija. No blakus telpas pustrepīti zemāk uzvēdī kafijas un svaigi ceptu maizīšu smarža. Klusi skan viegli ambienta mūzika. Dodos turp un saku, ka vēlētos kādu maizīti ar zaptīti un kafiju. Saimnieks (viņš arī galerists) tieši tai brīdī uz mazas elektriskās plītiņas beidz cept zeltainu olu kultenīti sviestiņā un prasa, vai maizīte man jau ir. Saku, ka pašam savas nav, cerēju uz viņa, uz to, kas te tik labi smaržo uz letītes groziņā. To nevar, viņš saka. «Tā jau pieder ciemiņam stūrī, bet jūs, kungs, neesiet slinks, izejiet ārā, paejieties kādus 10-12 soļus pa labi līdz beķeram! Viņš tieši jums tagad cep maizīti.» Drusku apjucis eju uz durvju pusi un satieku tajās kādu pāri, kas tieši nāk no beķera ar divām svaigi ceptām maizītēm rokā. Re, kā! Noeju līdz beķeram. Maza beķereja ar neaprakstāmu smaržu buķeti, iekārtota ar koka plauktiem, linu galdautiem, miltiem pa visu galdu. Nekur neredz ne polietilēnu, ne bezpersoniski spožo «eirobleķi». Nesaproti, esi muzejā vai filmā. Beķers tieši ņem laukā jauno cepumu un saber koka kastē, kādas agrāk mūsu maizes veikalos bija pa pilnam. Sārvaidzīga palīdze man prasa, ko gribu. Lūdzu, vienu maizīti no tās kastes, kur tikko meistars iebēra! Vienkāršā papīra turziņā iekrīt mazs, silts kukulītis. Ņemu un eju atpakaļ pie galerijas saimnieka. Viņš jau smaida. Mīļais triks ar maizīti atkal izdevies! Man jau uz maza galdiņa kūp kafijas krūze un stāv kādas septiņas burciņas ar ievārījumu no visas pasaules. Ņem un ēd, kuru gribi un cik gribi. Sapratu, ka saimnieks tādējādi atbalsta savu kaimiņu beķeri, kura ceptuve neatrodas «pa ceļam» ikdienas steigā skrejošajiem. Kādu stundu vai divas nopļāpājām par mākslu un dzīvi un pasauli.