«Nebaries, nu ko tu baries!» pieglaimīgā un maigā balstiņā meitas atdarina tētis Uldis. Vecākiem audzināt mazās visvieglāk esot bijis līdz gada vecumam, kamēr vēl nestaigā: «Kur noliec, tur paņem.» No gada līdz trim - ļoti bijis jāuzmana. «Ķēra, grāba, vilka visu, kas pa rokai.»
Ap trijiem gadiem tik grūti vairs nebija. «Jā, vecāku uzmanību vajag, bet bērni vairāk rotaļājas savā nodabā, un pieaugušajiem ir laiks sev,» piemetina vecākā māsa Annija, kura, tāpat kā brālis, iesaistījusies jaunāko māsu pieskatīšanā.
«Tiklīdz sāka iet dārziņā, nogurums bērniem bija tik liels, ka knīpas, atnākušas mājās, drīz devās pie miera,» piemetina mamma.
Dažkārt trīnītes nogurst pat cita no citas, tāpēc «katrai vajag savu stūrīti, kur aizcirst durvis». Vecajā mājoklī kļuva šauri, tāpēc Uldis ņēma kredītu mājai. Maksājumu nasta šobrīd esot pasmaga.
Vislielākais pārsteigums, ka viena mazuļa vietā būs trīs, bijis tētim. «Domāju, sieva joko. Nu kā par tādām lietām var jokot?» viņš saka. «Vislielākais grūtums, audzinot trīnītes, ir tad, kad jāiet uz veikalu un viss jāpērk pa trim - trīs pāri zābaciņu, trīs jaciņas. Uz teātri - biļetes jāpērk trijiem,» saka Uldis. Arī, ja kāds no bērniem saslimst, slimo visi pēc kārtas. Tāpēc, lai tā nebūtu, sasirgušais brauc ciemos pie omes, un citiem kaite nepielīp.
Skolai sešos gados meitenes vēl neesot gatavas, burti neiet tik raiti.
«Ja palasa bērnu psiholoģiju, trīnīšiem intelektuālā attīstība veidojas vēlāk - bērni savā starpā vairāk komunicē, tāpēc ir mazāks kontakts ar vecākiem, viņu pasaule ilgāk turpinās,» stāsta Uldis. Viņas lieliski apzinās, ka «trijatā ir spēks».