Pirmizrāde notiks 6. maijā Okupācijas muzejā, pēc tam, sākot ar 7. maiju, ik dienas plkst. 17 filma tiks rādīta kinoteātrī K. Suns, savukārt filmas Kurzemes pirmizrāde notiks tieši Uzvaras dienā - 9. maijā plkst. 15.00 Ēdoles pilī, tur ieeja brīva.
Tātad filma ir tieši par trijiem galvenajiem «pretrunīgajiem, strīdīgajiem datumiem» - 16. martu, 4. jūliju un 9. maiju? Režisore precizē - filma nav konkrēto datumu morāls vai, pasarg' Dievs, ideoloģisks izvērtējums, bet gan mēģinājums caur trīs cilvēku reāliem dzīvesstāstiem palūkoties uz mums visiem - Latvijas sabiedrību, dažādu tautību un atšķirīgas vēsturiskās pieredzes cilvēkiem, kuri nu jau 20 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas dzīvo vienā valstī, taču viņu atmiņas, zināšanas un spriedumi par valsts vēsturi ir ļoti dažādi un pretrunīgi. Kādēļ vieniem 16. marts ir Latvijā ilgi noklusēto varoņu godināšanas, bet citiem - «nolādēto fašistu» slavināšanas diena? Vai 9. maijs, kad vieni ar agresīvu dziedāšanu un publisku dzeršanu svin Uzvaras svētkus, bet citiem tie ir nomācošākais pēckara padomju okupācijas simbols, no kura gribas beidzot reizi par visām reizēm atbrīvoties tāpat kā no tā baisā dzelzsbetona monumenta, kas rēgojas Daugavas otrā krastā. Kolmane savā ziņā turpina un ar jaunām niansēm papildina to auglīgo «vēstures kā privātās pieredzes» apkopošanu, kuru, piemēram, JRT teātrī līdz augstākajai meistarībai izkopis Vilis Daudziņš monoizrādē Vectēvs, kas arī stāsta par trim dažādiem Latvijas cilvēkiem un… trim dažādām Latvijas vēsturēm.
Filmas Pretrunīgā vēsture galvenie varoņi ir latvietis Kurts Grīnups, ebrejs Edvards Anderss un krievs Vitālijs Ļeonovs. Divi dzīvoja Latvijā (kamēr filma tika montēta, Baigo gadu pieredzējušais Grīnupa kungs aizgāja aizsaulē), ķīmijas profesors Andersa kungs - ASV, bet regulāri apciemo Latviju, kuru uzskata par savu dzimteni-glābēju, jo brīnumainas veiksmes dēļ izspruka no ebreju iznīcināšanas akcijas Šķēdē. Krievijā dzimušajam Ļeonova kungam savukārt ir baisā Salaspils pieredze, kur «okupantu» Ļeonovu ģimeni ar mazo Vitju un viņa brālīti no Sebežas atveda iznīcināšanai.
Reāli cilvēki un vienlaikus vēsturiskās pieredzes it kā savpatņi, tik dažādi prototipi, kuru ļoti atšķirīgā kara laika pieredze - gan konkrētā, gan emocionālajā atmiņā uzkrātā - un viņu šodienas pārliecība veido savdabīgu Latvijas mūsdienu sabiedrības garīgo šķērsgriezumu. Tā ir cilvēku pieredze, kas zina gan padomju, gan nacistu okupāciju laikā no 1940. līdz 1945. gadam un paši to ir «izbaudījuši» Rīgas Centrālcietumā, Šķēdes kāpās pie Liepājas, Salaspils koncentrācijas nometnē un SMERŠ (Sarkanās armijas nāvinieku soda bataljons) cietumā Amatu ielā Rīgā.
Filmas producents ir Jānis Juhņēvičs. Oriģinālmūziku sarakstījis komponists Ivars Makstnieks. Operatori - Andrejs Verhoustinskis, Aivars Kalniņš, Renārs Vimba. Filmas veidošanu atbalstījis Nacionālais kino centrs, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Aizsardzības ministrija, Latviešu fonds un Latvijas Okupācijas muzejs, filmas privātie mecenāti ir Andris Grasmanis un Kaspars Viškints, bez kuru līdzdalības filma nebūtu pabeigta.