Santai Lakševicai (24) pieteikšanās AIESEC praksēm savulaik nāca kā risinājums, kad viņa pēc psiholoģijas bakalaura studijām bija nonākusi punktā bez mācību, darba un ģimenes saistībām. Santa pieteicās uz profesionālo praksi dažādās valstīs, tomēr visvairāk gribēja nokļūt Ķīnā. Nokļuva, taču pirms tam pabija Bangladešā, bet pēc tam - Turcijā, kur nu ir palikusi arī pēc prakses pagājušā gada augustā, jo iepazinās ar savu puisi. «Arī tādas lietas mēdz notikt AIESEC praksēs,» Santa smaida.
Skola un likteņa pirksts
No visiem prakses veidiem Santa (izveidojot arī videopieteikumu, kas izrādījās ļoti efektīvs)pieteicās izglītības praksei, kas lielākoties nozīmē mācīt angļu valodu. Tajā Santa runā bez akcenta, un vairākas potenciālās prakses vietas Ķīnā izrādīja par viņu interesi, taču praktikantu atlases process bija lēns, bet Santa dega nepacietībā. Kad viņas pieteikumam atsaucās arī Bangladeša, kur prakses devējs pat bija gatavs nopirkt lidmašīnas biļeti, Santa izšķīrās pusgadu pastrādāt šajā zemē.
Darbs Bangladešas skolā meitenei ļoti iepatikās. Viņa stāsta, ka skolas iecere bija sniegt augsta līmeņa izglītību, mācot arī morālās vērtības, attīstot radošumu, lai mazpilsētas bērni varētu augt par nākotnes līderiem. «Nestrādāju tikai naudas dēļ, man ir svarīgi, lai darbavietas vīzija sakrīt ar manu redzējumu un vērtībām.» Skola Santas ierašanās brīdī vēl tika veidota no nulles - gan ideju, gan telpu iekārtošanas ziņā, un Santa lieliski iejutās kopējā rosībā. «Mana ikdiena bija mācīt angļu valodu bērnudārza grupiņām un 1., 2. klasei un pēc stundām vadīt grupu darbus skolotājiem. Vēlāk priekšnieks piedāvāja direktores amatu, tomēr piedzīvojumu gars un doma, ka es labprātāk vadītu pati savu skolu Latvijā, nevis ārzemēs, mani aizveda tālāk,» Santa atklāj.
Iegūtā pieredze palīdzēja viņai atrast AIESEC praksi Honkongā privātstundu centrā, taču te Santai patika strādāt ar apmācāmajiem, bet nepatika uzstādījums, ka izglītība tiek pārdota, lai pēc iespējas vairāk nopelnītu. Ļoti nogurdinošas bija garās darba stundas, jo Honkongā cilvēki strādā no 7.00 rītā līdz 22.00 vakarā, nereti bez brīvdienām. Santai radās problēmas arī ar priekšnieku un algu, tāpēc viņa no šīs prakses vietas aizgāja un sāka meklēt jaunu.
«Tas, kā nokļuvu Turcijā, bija likteņa pirksts, nedomāju, ka darbs tā var nokrist no gaisa,» Santa saka. Viņa saņēma e-pastu no kādas meitenes, kas jautāja, vai Santa gadījumā nav angļu valodas skolotāja un vai gribētu praksi starptautiskas kompānijas personāldaļā. Arī darba devējs pēc trīs teikumu telefonintervijas teicis: «Vai varat ierasties Turcijā jau nākamnedēļ?» Santa skaidro, ka Āzijā visi par angļu valodas skolotājiem cenšas piesaistīt tieši ārzemniekus. Ja tu runā skaidri un pareizi, darba vieta rokā. Arī Turcijā prakse bija interesanta, un Santa gan mācīja angļu valodu uzņēmuma darbiniekiem, gan daudz ko apguva personālvadībā.
Kā pasaule kļūst maza
Pie AIESEC iespēju izmantošanas jāpiestrādā katram pašam - samaksājot noteiktu naudas summu (Ls 135 par profesionālā darba praksi, Ls 75 par brīvprātīgo darbu), tiek iegūta piekļuve piedāvājumu datubāzei, kā arī AIESEC atbalsts un palīdzība. Uz noskatīto vietu jāpiesakās pašam un jāiztur uz to konkurss, turklāt pašam parasti jāapmaksā vīzas, apdrošināšana, potes un aviobiļetes, tāpat jāsedz dzīvošana pirmajā mēnesī, līdz saņemta pirmā alga. Santa stāsta, ka ar to gan visam pietiek. «Turklāt darba devējs tā vietā, lai maksātu lielu algu, var nodrošināt dzīvesvietu, ēdienu utt. Es, lai arī nopelnīt nevarēju, tomēr ļoti labi dzīvoju. Bangladešā un Honkongā saņēmu vairāk nekā vietējie skolotāji. Visās trīs valstīs centos lieki naudu netērēt, bet iekrāt, lai paceļotu.» Santa teic, ka viņai veicies, jo visās trijās valstīs prakses devēji parūpējušies par mitekli, Bangladešā - pat par mājkalpotāju, Turcijā - arī par pusdienām.
Dzīvošana ārzemēs, sevišķi krasi atšķirīgās kultūrās, maina domāšanu, un tas ļoti bagātina, pilnveido un attīsta, Santa atklāj uz savas ādas pārbaudīto. Liels ieguvums viņai kā studentei bez iepriekšējas darba pieredzes bija arī pati prakse un strādāšana. «Pusotra gada laikā biju trīs valstīs, līdz ar to darba vide, pienākumi mainījās bieži, es ātri attīstījos, mainījos un mācījos.» AIESEC gan vienmēr aicina uzmanīties, parakstot darba līgumu, un ir jāzina vietējā kultūra, lai neizdarītu kaut ko nepareizu, aizvainojošu vai nepieņemamu. «Piemēram, Bangladešā kā musulmaņu valstī es nedrīkstēju pieskarties vīriešiem, man bija jābūt nosegtiem pleciem un vienmēr jāģērbj garas bikses vai svārki.»
Par lielākajiem izaicinājumiem svešā zemē ar atšķirīgu mentalitāti Santa sauc pirmās divas nedēļas, kā arī draugu meklējumus. «Paiet apmēram 3-4 mēneši, kamēr atrodi tādus cilvēkus, ar kuriem tev saskan un ir viegli komunicēt. Lai arī ar visiem sapratos ļoti labi, bija brīži, kad pietrūka savējo Latvijā,» Santa stāsta. Tomēr vēl tagad ir patīkami saņemt ziņas, ka visur iepazītie cilvēki Santu atceras un pat gaida atpakaļ. «Silta sajūta. Šādos brīžos pasaule kļūst ļoti maza un ļoti tuva.»
Piedāvājumā - Āzija
Pieteikšanās AIESEC praksēm tiek izsludināta vismaz divreiz gadā, pērn - četras. Arī šogad 1. martā jau noslēgusies pieteikšanās uz profesionālajām darba praksēm, bet jau drīz -marta beigās, aprīlī - gaidāma nākamā, kas būs mērķēta uz brīvprātīgo darba praksēm. (Vairāk par abiem prakšu veidiem - www.aiesec.lv/prakses.html).
Latvijas jauniešu interese par praksi ārzemēs ir paliela, lai gan no pieteikumiem daļa atbirst vai nu savas, vai AIESEC piedāvājuma neatbilstības dēļ, vai tāpēc, ka studentu gaidas nesakrīt ar to, ko var dabūt. «Taču tie, kas ir nolēmuši doties, vienmēr atrod veidu, kā to izdarīt, - pat ja nespējam nodrošināt profesionālās sfēras praksi, viņi izlemj, piemēram, doties brīvprātīgajā īstermiņa praksē,» stāsta AIESEC Latvia izejošo apmaiņu viceprezidente Zane Zvirgzdiņa. Patlaban pieejamas aptuveni 3000 profesionālās prakses vietu un 3000 brīvprātīgā darba prakses vietu, taču šis skaits visu laiku mainās, jo vienas prakses vietas tiek aizpildītas, bet to vietā nāk jaunas. No Latvijas praksē gadā vidēji aizbrauc ap 25 cilvēkiem, pamatā uz Āziju, jo uz praksi Eiropā konkurence ir krietni lielāka. «Mēs dodam priekšroku piedzīvojumu kārākiem dalībniekiem, kas ir gatavi iepazīt kultūras ziņā krasi atšķirīgas valstis. Īpaši vēlamies piesaistīt brīvprātīgā darba piekritējus, jo uz šī veida praksēm prasības ir ievērojami zemākas un valstu iespējas - pieejamākas,» saka Z. Zvirgzdiņa. Jāņem gan vērā, ka AIESEC nespēj 100% garantēt ideālās prakses vietas atrašanu - tas ļoti atkarīgs no cilvēka paša aktivitātes un elastības.
Arī citu valstu studentu interese par praksi Latvijā ir diezgan liela, taču, kā atzīst Z. Zvirgzdiņa, te trūkst iespēju to iziet. Piemēram, profesionālās prakses ziņā uzņēmumi vai nu raugās uz cilvēkiem ar pēc iespējas lielāku pieredzi, vai arī ekonomisku vai citu iemeslu dēļ ir piesardzīgi un, ja vajag, izvēlas vietējo praktikantu, nevis ārzemnieku.