Jāpiebilst gan, ka jaunākā un apjomīgākā pētījuma par Latvijas ciemiem, to nosaukumiem un ģeogrāfisko izvietojumu autori pēc ekspedīcijas pa šiem ciemiem jau pirms vairākiem gadiem izstrādāja konkrētus normatīvos kritērijus ciema statusa piešķiršanai. Taču šis piedāvājums atsaucību neguva, tāpat kā statistikas speciālistu ieteikums Latgales ciemus īpašās situācijas dēļ izcelt kā atsevišķu vidu. Kā norāda Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Toponīmokas laboratorijas vadītāja Vita Strautniece, pašreizējais ciema definējums likumā ir pārāk nekonkrēts un tam var pielīdzināt jebkuru apdzīvotu vietu, arī viensētu. Tāpēc joprojām pašvaldības, kurām kopš 2001. gada ir tiesības piešķirt un arī noņemt ciema statusu, jēdzienu «ciems» traktē atšķirīgi. «Ja Vidzemē gadās, ka ciema statuss nav piešķirts pat pagasta centram ar vairāk nekā 200 iedzīvotājiem, turpretim Latgalē kā ciemi reģistrētas visas apdzīvotas vietas. Tas nozīmē, ka oficiāli reģistrēto ciemu saraksts nepilnīgi atspoguļo reālo ciemu skaitu un izvietojumu,» izklāsta enciklopēdiskā izdevuma autori. Viena no ekspedīcijas dalībniecēm Zane Cekula gan piebilst, ka lai arī Latgale ir pirmā, kas sākusi runāt par izmirušajiem ciemiem, tādi atrodami arī Vidzemē un Zemgalē, īpaši pierobežā.
Ministrijas speciālisti norāda, ka ciema statusa jautājumu vajadzētu risināt korekti, tā, lai reģistros būtu objektīva informācija par patieso ciemu skaitu valstī. Degļu ciema gadījumā, atceļot vietai ciema statusu, pašvaldības domes rīcība ir pamatota, jo ciemā vairs nav iedzīvotāju un vēsturiski nav bijusi arī izveidota infrastruktūra.
Bieži vien ciema statusa jautājums nav saistīts ar iedzīvotāju migrāciju pēdējās desmitgades laikā, bet gan ar pašvaldības rīcību, nosakot vai saglabājot ciemiem statusu, kam par pamatu var būt dažādi apstākļi. Piemēram, atšķirīga likuma interpretācija vai vēlme saglabāt vietai kultūrvēsturisko nosaukumu.