Visu laiku kā pa celmiem - tā lakoniski var raksturot norises Latvijas politikā. Gribam iet straujiem soļiem uz priekšu, bet nemitīgi klūpam uz iepriekš pieļautām kļūdām, tā pamatā ir paviršība, tālredzības trūkums, kādas intereses vai tendence daudzas lietas darīt tikai ķeksīša pēc. Likumu autori gan saraksta skaistas frāzes sākotnējās anotācijās, bet riskus, kas saistīti ar pēdējā redakcijā pieņemtu normu īstenošanu, neviens detalizēti nevērtē. Līdz brīdim, kad atduras pret sekām.
Vispārzināms, ka tiesas pārslogotas, jo likumi un citi normatīvi brīvi interpretējami. Klasiskākais piemērs - nav nodefinēts, vai KNAB strādājošie ir darba vai dienesta attiecībās, kas faktiski ir šī «kantora» visu pēdējā laika problēmu cēlonis, taču neizskatās, ka kāds to valstiskā līmenī būtu tendēts atrisināt.
Nupat parādījās ziņa, ka bijušais Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes vadītājs Ainārs Dimants Administratīvajā rajona tiesā pārsūdzējis Saeimas lēmumu par viņa atbrīvošanu no amata. Iespējams, ka neko nepanāks, taču nav arī izslēgts, ka ar laba advokāta palīdzību viņam izdosies pierādīt, ka amatu zaudējis, jo Saeima formāli nav respektējusi pašas pieņemta likuma normas. Jo, vēlot konkrētas, politiķiem tīkamas personības, nevienam, protams, neienāca prātā paredzēt iespēju atbrīvot no amata, ja strādā gan, bet slikti.
Aktualizējies jautājums par zemes dzīļu piederību. Latvija ir viena no retajām valstīm, kur atbilstoši tiesību aktiem zemes īpašniekam pieder ne vien virszeme, bet arī zemes dzīles ar tajās, iespējams, esošiem derīgajiem izrakteņiem. Zemes īpašnieki sēž kā suņi uz siena kaudzes - pašiem iegūt tos dārgumus nav pa spēkam, citus klāt nelaiž, līdz ar to neienāk investīcijas, neapgūstam resursus utt. Nu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātā koncepcija paredz iespēju to mainīt, nosakot īpašniekam tiesības tikai uz virszemes daļu. Bet atkal - tā ir cīņa ar sekām. Varbūt pat bezcerīga, jo paredzamas teju vai bezgalīgas tiesāšanās ar valsti, no kā ieguvēji būs tikai advokāti.
Tagad skalda matus par bēgļu uzņemšanu, kaut skaidrības par integrācijas politiku nav. Gatavošot. Balstoties uz neveiksmīgu līdzšinējo pieredzi? Atkal fokusēsimies uz valodu kā integrācijas kritēriju, skaidri zinot, ka liela, varbūt pat lielākā daļa uzņemto bēgļu ar laiku tik un tā būs tendēta aizmigrēt uz turīgākām valstīm? Varbūt tad uzreiz fokusējamies uz to, ka integrējam Eiropā?
Tā var skaitīt vēl un vēl. Nekas arī nemainās. Jo teiciens par nepieciešamību pirms griešanas septiņreiz pārmērīt liekas par senilu, lai to ņemtu vērā.