Cik biatlonistu ir Lietuvas izlasē, un kādas ir treniņu iespējas?
Manā grupā trenējas četras meitenes un četri vīrieši. Tas ir A sastāvs. Vēl ir arī B. Tajā ir seši sportisti, kuri ar mums kopā bija treniņnometnē uz ledāja Austrijā. Vēl jau ir kādi sportisti, bet «pa lielo rēķinu» tas arī ir viss. Par treniņu iespējām - nu nekas dižs jau nav. Šautuve, kur var rīkot sacensības, ir tikai vienā vietā Ignalinā.
Soču olimpiādē ar labu sniegumu 20 kilometru distancē visus pārsteidza Toms Kaukēns. Vai, līdzīgi kā Latvijas izlasē, kur visiem tālu priekšā ir Andrejs Rastorgujevs, starp Kaukēnu un pārējiem arī izveidojusies liela plaisa?
Tā pilnīgi noteikti nav. Pēc vasaras treniņnometnē uzrādītajiem rezultātiem un arī šobrīd Kaukēns nav labākais. Kad sāksies Pasaules kausa izcīņa, tad arī skatīsimies, vai viņš ir palicis švakāks, vai arī kāds cits jau ir tajā pašā līmenī.
Sočos pēc trešās šaušanas Kaukēnam bija otrs labākais rezultāts. Trīs kļūdas pēdējā ugunslīnijā viņu atsvieda uz 23. pozīciju. Kas īsti notika, jo pirms sezonas izteicies, ka šaušana ir Kaukēna stiprā puse?
Jā, bet sezonas gaitā daudz kas pamainījās. Olimpiādē un arī sezonas beigu posmā slēpošana viņam patiešām bija laba. Šaušana? Arī nebija slikta, lai gan šaušana stāvus, teiksim tā - nebija viņa stiprā puse. Bijām nolēmuši 20 kilometru distancē viņam neteikt rezultātu, bet Kaukēns jau tāpat uzmeta skatu uz tablo un visu redzēja. Tad bija divi varianti - saņemsies un izšaus, vai arī… Patiesībā man tāds iznākums nebija pārsteigums. Ja sportists pirmo reizi nonāk šādā situācijā un ja vēl ir laiciņš padomāt, tad tālu var aizdomāties. Pirmajai reizei tas bija diezgan likumsakarīgs iznākums.
Lietuvā attieksme pret biatlonu nav mainījusies, redzot, ka medaļa olimpiādē bija reāli aizsniedzama?
Protams, parādījās saprašana. Jautājums tikai, vai ir iespējams kaut ko mainīt. Pie mums jau arī visi saprot, ka Rastorgujevs ir labs un ka jebkurā mirklī var visus uzvarēt, bet šobrīd redzam, ka nekas viņam īpaši nav mainījies. Pēc olimpiādes viņam tika solīts, ka turpmāk nebūs nekādu problēmu. Ir pienākusi jaunā sezona, un visas problēmas ir palikušas iepriekšējās.
Kā visvairāk pietrūkst Rastorgujevam?
Neesmu tik kompetents, lai precīzi atbildētu. Cik man zināms, nenosegtākā pozīcija ir slēpju serviss un vēl varbūt treneris.
Pagājušajā sezonā Andrejam slēpes gatavoja brigāde, kas apkalpoja arī Slovākijas sportisti Anastasiju Kuzminu?
Jā, bet tie bija divi francūži. Viens tagad ir Ukrainas izlasē, savukārt otrs pārgājis strādāt ar Francijas ziemeļu divcīņniekiem. Andrejs par slēpju sagatavotāju ir pieaicinājis baltkrievu.
Šī pozīcija biatlonā ir ļoti svarīga?
Protams, bet nedrīkst aizmirst arī, ka pirms pāris gadiem, kad Andrejs pirmo reizi sasniedza labu rezultātu, slēpes viņam gatavoja Latvijas servisa brigāde. Tikai pēc tam uzradās kāds, kurš viņam iestāstīja, ka slēpes neslīd un, ja tu nāksi pie mums un maksāsi lielu naudu, tev slēpes baigi labi slīdēs.
Tas bija blefs vai taisnība?
Vienmēr šis būs strīdīgs jautājums. Ja viņš pirms tam divas reizes bija izbraucis labāko rezultātu ar Latvijas servisa gatavotajām slēpēm, tad tajās reizēs viņam slēpes, protams, slīdēja. Kādreiz varbūt viss arī nebija ideāli, bet tikpat labi es zinu, ka pēc tam gatavotās slēpes viņam neslīdēja ne tikai vienu, otru vai trešo reizi. Un riktīgi neslīdēja - ka no malas to varēja redzēt.
Kurš Andrejam iestāstīja, ka viņam ir problēmas ar slēpju slīdamību?
Biatlonistes Kuzminas vīrs, kurš pēc tam organizēja slēpju servisu. Neko daudz jau nevar iebilst, jo serviss patiešām bija labs, bet, no otras puses, tas bija Kuzminas vīra bizness. Es patiešām nezinu, kas īsti notika, kāpēc Andrejam zuda uzticība Latvijas slēpju gatavotājiem Aivaram (Bogdanovam) un Intaram (Spalviņam).
Latvijā, man šķiet, ir radīts priekšstats, ka ir sarežģīti atrast labus slēpju sagatavotājus. No tevis teiktā, var noprast, ka arī servisa brigādes ir ieinteresētas sportistu piesaistīšanā...
Protams, smērētāji ar labu reputāciju zina savu cenu. Viņi prasa naudu, turklāt pietiekami lielu naudu. No otras puses, ir jābūt vienkārši cilvēku komandai, kas ātri spēj padarīt liela apjoma darbu. Uzlikt smēru uz sacensību slēpēm visā darba apjomā ir pēdējais piliens. Līdz tam ir ātri jāpagūst notestēt vairākus variantus, lai saprastu, kurš ir īstais. Pēdējā testēšana ir jāveic maksimāli tuvu startam, jo pastāv iespēja, ka kaut kas vēl pamainās.
Cik cilvēku slēpju servisā ir nepieciešams?
Teorētiski var visu izdarīt arī divatā, bet tas ir sarežģīti. Trijatā jau tas ir darāms, četratā - pavisam viegli. Tas tā, no mūsu pozīcijām raugoties. Pie Kuzmina bija divi smērētāji, un pats Kuzmins vēl kaut ko palīdzēja. Tagad Andrejam būs viens smērētājs. No vienas puses, tas ir labi, jo visa uzmanība tiks veltīta tikai viņam vienam pašam, no otras puses - vienatnē notestēt un atrast labāko variantu ir baigi grūti.
Cik slēpju smērētāju ir Lietuvas izlasē?
Bija divi - viens savējais un igaunis. Jaunajā sezonā igaunis nebūs, tāpēc par otru kandidatūru vēl īstas skaidrības nav.
Olimpiādē Aivars Bogdanovs nepalīdzēja lietuviešiem?
Nē, Latvijas un Lietuvas slēpju smērētājiem vienkārši bija iedalīta viena mājiņa, un viņi visi trīs kopā tur arī darbojās. Ja atklāti, šosezon bija domāts, ka mēs varētu veidot vienotu slēpju smērētāju brigādi, protams, bez Andreja, jo viņam jau ir savs slēpju sagatavotājs. No Latvijas puses kādam kaut kas nepatika, un šis projekts nobremzējās.
Varbūt būtu sarežģīti apkalpot visus sportistus?
Kā jau es teicu - viens, divi vai pieci sportisti, tā nav liela atšķirība. Galvenais ir notestēt un atrast īsto variantu. Protams, liela nozīme ir tam, vai ir iespēja piekļūt pie smēriem, kuri nenonāk tirdzniecībā. Šīs smēres neatbilst drošības un veselības standartiem. Kaitīgums simtām reižu pārsniedz pieļaujamās normas, tomēr, ja ir šādas smēres, tas komandai ir liels pluss. Lielās komandas diezgan plaši tās izmanto. Arī mēs kaut kam varam tikt klāt.
Šādas smēres drīkst izmantot?
Jā, var smērēt, nedrīkst tikai tirgot. Aizliegts ir slapjā laikā smērēt samitrinātu lupatu ar dīzeļdegvielu, ko vienlaik sāka darīt.
Skaidrs, ka lielajām nācijām naudas un iespējas vienmēr būs lielākas, taču deviņdesmitajos gados bez lielām finansēm Latvijas komanda bija konkurētspējīga pasaulē…
Bija, taču neviens no mums Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā tā arī neuzvarēja. Nekad jau neuzzināsim, vai mēs būtu bijuši pirmie, ja mums tā lielā nauda būtu. Piekrītu, ka ar naudu vien visas problēmas nevar atrisināt, taču, ja finanšu trūkums ir ilgtermiņā, tad netiek nosegta viena pozīcija, tad atkal cita un tā tie robi izveidojas.
Kā jums tajā laikā pietrūka?
Īstenībā mēs tad nevarējām sūdzēties. Mums bija labs dakteris, labs masieris… Jā, tas nebija Norvēģijas, Krievijas vai Vācijas līmenis, bet mēs pilnīgi noteikti nebijām nabadzīgāko valstu skaitā.
Dakteris Aldis Cīrulis, šķiet, bija un joprojām ir ļoti zinošs sporta medicīnas jautājumos.
Iesākumā ar mums strādāja Maruta Noveičuka, bet pēc tam jau Aldis. Patlaban viņš strādā arī ar Andreju.
Latvijas biatlonā šovasar notika pārmaiņas. Par federācijas prezidenti ievēlēja Baibu Broku. Cik man zināms, gan tu, gan Gundars Upenieks un arī Oļegs Maļuhins bijāt kongresā un izteicāt Brokai atbalstu. Ir cerība, ka situācija uzlabosies?
Mums bija svarīgi, ka viņa izteica vēlmi strādāt. Bija skaidrs, ka kaut kas Latvijas biatlonā steidzami ir jāmaina. Protams, no tā vien, ka nomainās prezidents, visas problēmas vēl neatrisināsies.
Ar kādiem argumentiem Broka jūs pārliecināja?
Viņas piedāvātā programma šķita pieņemama. Atbalstu viņai izteica arī pārējā sporta vadība. Es joprojām ticu, ka viss virzīsies pareizajā virzienā.
Ja Latvijas biatlonā parādīsies lielāka nauda, tad Broka būs arī labi pastrādājusi?
Arī taisnība, lai gan naudas trūkums šobrīd ir tikai viena no problēmām. Trūkst jau arī cilvēku - gan treneru, gan arī pašu sportistu. Tā, iespējams, ir pat lielāka problēma.
2011. gadā, kad vēl pats sportoji, izteicies, ka mainītu pilsonību, ja būtu desmit gadu jaunāks…
Tas bija mans sašutums par tā brīža situāciju Latvijas biatlonā. Kaut kādu sponsoru naudu biju dabūjis, bet federācija ne tikai nepalīdzēja, bet darīja visu, lai man traucētu. Ja es būtu jaunāks, es šo jautājumu tiešām būtu apsvēris. Zinu, ka pavasarī arī Andrejam bija ļoti reāli piedāvājumi, un ne viens vien, no citām valstīm.
Vai vēl viens lieliskā četrinieka dalībnieks Oļegs Maļuhins arī jaunajā sezonā strādās kopā ar tevi Lietuvas izlasē?
Cik es zinu, Madonā ir plānots sporta internāts un Oļegs gatavojas tur strādāt.
Vai nebūtu saprātīgi veidot vienotu Latvijas komandu, kurā visi trenējas kopā, kā tas bija jūsu laikā. Tagad ir Andrejs Rastorgujevs un pārējie. Komandā taču ir vieglāk paveikt lielāku darba apjomu?
Tā ir, un Andrejam noteikti būtu labāk, ja viņam treniņos blakus būtu vēl vismaz viens sportists. Tas arī būtu nesalīdzināmi lētāk, jo apkalpojošais personāls no tā nemainītos. Skaidrs gan arī ir tas, ka patlaban neviens cits Latvijas biatlonists nav tādā līmenī, lai varētu ar Andreju kopā trenēties. Katrā ziņā Andrejam no tā nebūtu nekāda labuma. Ir vajadzīgs cilvēks, kurš uzņemas iniciatīvu un visu šo procesu kontrolē. Izveidojot vienotu servisu, būtu jāskatās, lai Andrejs no tā nekādā ziņā nezaudētu un ieguvēji būtu arī citi sportisti. Vienmēr jau ir risks, ka kādam parādīsies paranoja un viņš sāks uzskatīt, ka citiem slēpes tiek labāk sagatavotas.
Lieliskā četrinieka laikā bija šādas paranojas?
Nu, nē, nebija.
Oļegam gan vienlaik bija diezgan nopietnas nesaskaņas ar treneri Vitāliju Urbanoviču?
Īstenībā tā ir normāla situācija, ka kādam ir savs viedoklis. Es esmu redzējis, kas notiek citās komandās. Uz tā fona Oļegam ar Vitāliju gandrīz vispār nekas nebija.
Vitālijs Urbanovičs turpina trenera darbu Ukrainas izlasē?
Nē, mēs gribējām viņu redzēt Lietuvas izlasē, bet pagaidām Vitālijs nav nevienā komandā. Viņam vajag atpūsties.
Kāda ir Latvijas speciālistu un sportistu komunikācija sezonas laikā? Andrejs Rastorgujevs tev vai Vitālijam ir prasījis padomu?
Viss ir kārtībā. Andrejam gan nav vieglākais raksturs, bet man ar viņu ir normāla komunikācija. Kā ir ar citiem, to es neņemšos spriest. Ar Andreju gan, protams, nav viegli.
Kā lietuvieši tevi ir pieņēmuši? Esi tomēr izcīnījis divas pasaules čempionāta medaļas. Tam vajadzētu būt nopietnam argumentam, ka biatlonā bijuši sasniegumi kā sportistam.
Man sokas diezgan labi. Nekādu lielo problēmu nav. Ir gan tā - jo tu vairāk paliec savējais, jo tev vairāk uzliek pienākumus, ko ārzemju trenerim neuzticētu.
Uz cik ilgu laika periodu esi parakstījis līgumu Lietuvā?
Līdz pavasarim.
Zinu, ka par tevi ir interese arī Latvijā?
Paskatīsimies, kā viss attīstīsies.
Šoziem vērosi, vai kaut kas mainās Latvijas biatlonā?
Arī tas, jo, lai kaut ko sasniegtu, ir jābūt komandai. Viens neko nevar panākt.