Vai teiktajā izpaužas rūgtums par to, ka aktieris pamazām paliek ārpus repertuāra? Āris smej: «Iespējams, satriekts būtu cilvēks, kuram teātris ir visa dzīve. Taču teātris ir tikai smalka spēle, un katram jāzina savs laiks. Priecājos, ka joprojām ar vienu kāju varu būt uz skatuves, jo teātris nosacīti ir jaunu cilvēku lieta. Man vienmēr bijis ko darīt arī ārpus teātra. Jā, esmu labā formā, bet ar to par maz. Mana nervu sistēma ir nogurdināta un nodilusi. Nevēlos vairs pārdzīvot, ciest, raudāt uz skatuves. Es arī vairs nelasu dramatiskus darbus, neskatos melnās filmas un izrādes.»
Viņš viegli paironizē, ka gana jau ticis ekspluatēts otrā plāna lomās pa augstdzimušo līniju - aristokrāti, smalki inteliģenti sadisti, priekšnieki čupām vien bijuši, sākot ar barona lomu Ugunī: «Darīju to viegli, kā spēlēdamies. Man sevišķi padevās eleganti vācu virsnieki. Varu jebkuru mazu lomiņu izvērst par rozīnīti, kaut tas ir ļoti koncentrēts darbs. Lielā lomā vari iešūpoties, bet mazā uzreiz jāķeras vērsim pie ragiem. Daži teikuši, ka esmu Valentīna Skulmes pēctecis. Uztveru to kā lielu komplimentu. Skulme bija liela personība.»
Ļaužu kreņķētājs
Ārī Rozentālā tiešām var saskatīt līdzību ar Valentīnu Skulmi. Vizuāli kalsnajos augumos. Arī erudīcijā. Asajā tiešajā valodā. Āra acis tumši uzdzirkstī: «Man smaga horoskopa zīme - esmu Tīģera gadā dzimis Auns. Pats sev lielākais ienaidnieks. Reizēm grūti jācīnās ar savu raksturu, impulsiem, jācenšas sevi bremzēt. Dzīvi sev un citiem esmu pabojājis pamatīgi. Es mierīgi varētu sev pasūtīt vizītkarti: Āris Rozentāls - ļaužu kreņķētājs. Tas man no tēva un vectēva Johana Augusta Rozentāla. Viņi bija vīri ar stīvu mugurkaulu, nepakļāvīgu raksturu, nepazina ne līferēšanos, ne līšanu. Nesamierināšanās, izkāpināta taisnīguma izjūta bendējusi mūžu viņiem un arī man. Draugs Juris Strenga allaž teica: «Tu esi vai nu idiots, vai provokators, domā taču, ko runā!» Savu karjeru esmu nepārtraukti bojājis. Teātrī to darīju publiski, un man lika kāju priekšā, bremzēja, nedeva to, ko varēja iedot. Kāds pazīstams milicis man reiz teica: «Ja neturēsi muti, tev tīrs ceļš uz Tvaika ielu.» Tas bija 1985. gads.»
Ieklausījies Markā Tvenā
Par veselību aktieris nesūdzas. Mazotnē gan bijis liels mīkstčaulis. Āris - vienīgais bērns, ko citu gaidīt: «Vecāki ēdināja kā uz kaušanu. Krējums, karbonādes kā klozeta vāki, sviests. Tas tikai sliktu darīja. Veselība bija diezgan švaka. Vēlāk dzīvē, kad saslima mana pirmā sieva, brīnišķīga sieviete - Liepājas teātra aktrise Regīna Keliusa, biju izmisumā. Ārsti viņai nesolīja vairāk par diviem dzīves gadiem. Padomju medicīna nebija spējīga palīdzēt. Sāku interesēties par alternatīvo medicīnu, sasaistījos ar Skolotāju - gudru profesoru Indijā. Regīna nodzīvoja vēl sešus gadus.»
Āris Rozentāls lepojas, ka viņa dēļ jau 47 gadus neviens neesot nokauts. «Neēdu neko dzīvu. Arī olas ne. Taču vegāns neesmu - bifido, sieru, biezpienu, medu lietoju labprāt. Vajag ēst daudz zaļumu - augļus, dārzeņus, saknes, salātus, riekstus, aprikozes visos veidos. Un sēnes - tās ir ilgdzīvošanas faktors. Ja neej mežā, pērc šitaki un šampinjonus. Ja nevari šo dzīvesveidu ievērot, tad vismaz pieņem to zināšanai un, kad saslimsti, noteikti iztīri organismu. Tagad dzīvoju pēc Marka Tvena teiktā: jāēd tas, kas negaršo, jādzer tas, kas nepatīk, jādara tas, ko ne visai gribas darīt.»
Aktieru bohēmiskā dzīve gan uzliek pārbaudījumus tik striktam dzīvesveidam. Ko tad? «Reizēm gan iedzeru, gan uzpīpēju reizi nedēļā. Jūtu, cik varu atļauties, lai sev nenodarītu pāri. Aizsardzībai pret visādiem mošķiem vīrusiem katru rītu asinsritei iedzeru 50 gramus konjaka, vakarā glāzi sausā vīna.» Aktieris ir strikts: «Jo cilvēks vecāks kļūst, jo stingrāk pret sevi jāizturas. Nevis otrādi - tagad beidzot sevi lutināšu. Tad ir beigas!»
Sievietes joprojām patīk
Novērtēju Āra Rozentāla rotas - divus gredzenus, rokassprādzi un melnā ādas aukliņā kaklā pakārtu apaļu ugunskrustu. «Rotas ir mana mīlestība no bērnu dienām. Varbūt tāpēc esmu aktieris, ka bērnībā sapņoju padzīvot vēsturisko tēlu kostīmos. Nu esmu to papilnam izbaudījis, spēlējot Šekspīra, Bomaršē, Šillera lugās. Man ļoti patīk vēsture, daudz deva studijas Mākslas akadēmijā. Šīs rotas ir autentiskas, simtiem gadu vecas, tikai profesionālis tās notīrījis. Senie latvieši reti nēsāja sudraba rotas, jo tās bija arī dārgas, bet viņi zināja, ka bronza stiprina imūnsistēmu. Šīs ir no izpostītajiem izrakumiem - zemgaļu Namejs, kuršu gredzens, kaklarotā jaušama baltu ietekme. Ugunskrusts bija Saules, gaismas un mūžīgās kustības simbols.»
Āris atzīstas: «Skaistas sievietes man patīk līdz nāvei. Zinu, ka viņas nav priekš manis, bet patīk. Domāju, nomierināšos pēc 60, 70 gadiem. Nē, neesmu nomierinājies. Latviešu sievietes ir kā skaisti Dieva radīti mākslas darbi. Viņām ir stipra intuīcija. Sieviete jūt, vīrietis izfunktierē. Viņš visu mūžu ir liels bērns, bet sieviete - māte, zemes pamats un sāls.»
Āra Rozentāla dienas ir piesātinātas, skrien mežonīgā ātrumā: «Pasaule ir kā brīnumu panorāma.» Par savu lielāko bagātību Āris sauc milzīgo fonotēku no klasikas līdz romantiķiem, jo pats esot romantiķis. Un daudzās grāmatas par filozofijas un vēstures jautājumiem, enciklopēdijas. «Filozofija man nepieciešama, lai nejustos kā uz brūkoša ledus krāvuma. Kas esam, no kurienes nākam, uz kurieni ejam? To nezinām. Bet skaidri zinu, ka dzīve turas uz mīlestības un darba.»