Grūti pateikt, kas ir latvietis. Parasti piesauc kopējo valodu, kultūru, arī vēstures izpratni un vērtības. Kopīga masveida sadziedāšanās un dalība valstiski svarīgos patriotiskos pasākumos atstāj savu - ne vienmēr redzamu - iespaidu uz nācijas kopību, taču patriotismam jāizpaužas ne tikai augstos vārdos par tautas pastāvēšanas jēgu.
Proti, reizēm - ja ne vairākumā gadījumu - attieksmi vislabāk pauž tieši praktiska rīcība. Vai tad mēs tautas folklorā redzam lidināšanos mākoņos? Drīzāk jau reālu skatījumu uz dzīvi: saimes lauki, kaimiņa druvas, personisks tikums - diezgan piezemēti.
Visu pasauli vieglāk mīlēt nekā līdzcilvēku, jo tas neprasa konkrētību.
Tādēļ īsts patriotisms izpaužas galvenokārt lietišķā veidā. Kas tautas interesēm atbilst vairāk: staigāt augsti paceltu galvu tautastērpā, dziedot patriotiskas dziesmas, kamēr būsim izmiruši, vai tomēr iegrožot savu lepnību un censties visos veidos iekarot cittautiešu uzticību, panākot viņiem pretim? Dažādas organizācijas taču ar svešvalodu mācīšanu iegūst vismaz labvēlīgi noskaņotus ļaudis. Tas jādara, lai vēlāk nebūtu jāmāca valoda iebraucējiem, kurus nāksies aicināt pelnīt mums pensijas.
Tikpat patriotisks «nacionāļu» solis būtu izmantot pieejamo informāciju, lai izskaustu nelietderīgus valsts tēriņus kaut vai pašu iepriekš «pārvaldītajās» ministrijās. Ar šādu «piezemētu» patriotismu var iemantot vēlētāju uzticību.