Pirmām kārtām par PP prezidenta Mahmūda Abāsa spējo piekrišanu iespējamās robežas demarkācijai starp Izraēlu un nākotnes Palestīnu. Tā faktiski sakrīt ar to, ko pēc ilgām pārrunām un pieviltām cerībām pirms desmit gadiem noraidīja iepriekšējais PP prezidents Jasirs Arafats. Pašreizējais - Mahmūds Abāss - savās pozīcijās nav ne tuvu tik drošs, cik harismātiskais priekšgājējs, no kā acīmredzot arī pielaidīgā attieksme un ļaušanās amerikāņu starpnieku spēcīgajai, kaut draudzīgajai pliķēšanai uz pleca. Morāle ir ar atpakaļejošu datumu: jāprotas būt pielaidīgiem un pretimnākošiem, stipriem esot. Arafata lepnuma dēļ bezjēgā izšķiests nez cik asiņu un asaru, un nu jau sliktākās pozīcijās palestīnieši atgriežas pie pašu piespļautās akas. Tas - par zīmi mūsu pašu dažāda nacionālisma ierakumos sēdošajiem.
Otrām kārtām aizdomīgs izklausās Izraēlas entuziasms, ka gada laikā varēšot nule sāktās sarunas pabeigt. Reģionā un konfliktā, kur pēc definīcijas nekas nenotiek ātri, šāds solījums, kaut ļoti patīkams, dara piesardzīgu. Aizdomas saistās ar rūdītu reālpolitiķu mētāšanos ar fantastiskiem solījumiem, pataisoties par cēliem saulvežiem, kaut skaidri zināms, ka solītais nebūs jāpilda, jo līdz tam nenonāks. Toties atlikušo mūžu varēs gausties, kā mēs labu gribējām, bet šie, nekrietneļi, ņēma un pārmeta. Skepsei iemeslu ir gana, sākot ar Abāsa, maigi sakot, nepilnīgajām pārstāvniecības tiesībām, beidzot ar pašu izraēliešu kontroversālo būvniecību strīdīgajās palestīniešu teritorijās, un tad vēl nodarījumu priekšvēsturu muckulis pa vidu.
Jācer, protams, uz labāko, par vai pret, to liecinās nākamais sarunu raunds Ēģiptē pēc pāris nedēļām. Miers šajā reģionā ir starptautiskajā partnerībā iesaistītās Latvijas vistiešākajās interesēs.