Es teiktu precīzāk, ka uzvarēja proeiropeiskie spēki.
Labi, bet - vai jau varam tā precīzi apgalvot, ņemot vērā, ka ne visi deputāti tiek vēlēti no partiju sarakstiem - lielu daļu ievēlē pēc mažoritārā principa?
Politisko spēku proporcijas individuāli ievēlētie deputāti principiāli neizmainīs. Ir skaidrs, ka, pieskaitot mažoritāri ievēlētos, lielāko frakciju veidos pašreizējā prezidenta Petro Porošenko veidotais bloks, tāpat lielu pārstāvniecību iegūs premjerministra Arsēnija Jaceņuka pārstāvētā Tautas fronte, kā arī Samopomič (Pašpalīdzība) un Jūlijas Timošenko Batkivščina (Tēvzeme). Būs mažoritāri ievēlēti deputāti arī no Svoboda (Brīvība), pat ja šī partija pati parlamentā neiekļūs. Tādējādi būs noturīgs to politisko spēku vairākums, kurus nosacīti varam saukt par proeiropeiskiem.
Šīs faktiski bija viena jautājuma vēlēšanas - par draudzību ar Eiropu vai Krieviju. Mums šī izšķiršanās bija ļoti sen, un tas, ko redzējām vēlāk, - partijas, kas vienotas šajā vienā jautājumā, daudzos citos ar laiku kļūst kareivīgas konkurentes. Cik vienotas turpmākajā darbā var būt Ukrainas parlamentā nupat ievēlētās partijas?
Skaidrs, ka starp tām ir konkurence, pastāv atšķirība pieejās, kā labāk risināmi jautājumi, noteikti tiks sperti kādi taktiski soļi, jārēķinās, ka arī viņu vēlētāji ir atšķirīgi. Bet, kopumā ņemot, jaunais parlaments principiāli atšķiras no iepriekšējā, jo tas, nosacīti runājot, nav sadalīts starp Austrumiem un Rietumiem. Mēs tiešām esam ieguvuši noturīgu vairākumu, kas atspoguļo jauno spēku sadalījumu, kurš veidojies pēc Eiromaidāna.
Vai partijas ir kopīgi izrunājušās, apzinājušas, kādas reformas tām jāīsteno?
Protams. Šobrīd visiem skaidrs, ka darba kārtībā ir konkrētas reformas faktiski visās jomās. Visakūtākās - pretkorupcijas, tiesiskuma, tiesu reforma... Es teiktu, ka vienota izpratne ir, bet tālāk sākas reformu īstenošana, un te jāņem vērā, ka starp deputātiem ir pietiekami daudz cilvēku, kas saistīti ar biznesu, ar varas struktūrām, daudz tādu, kas raduši izmantot ēnu shēmas, un tā tālāk. Tāpēc es nesaku, ka reformas īstenosies radikāli, bet tās būs un visdrīzāk tiks īstenotas evolūcijas ceļā.
Bet vēlētājiem parasti nav pacietības gaidīt. Ja redz, ka ievēlētie nav gana efektīvi, ieslēdzas tā sauktais svārsta princips - tagadējie ātri kļūst slikti, aug pieprasījums pēc citiem, dažkārt - iepriekšējiem. Ukrainā tas bijis izteikti redzams - Oranžā revolūcija aizmēza iepriekšējo varu, bet cilvēki vīlās, un sekas bija uzticība Reģionu partijai, nu pie varas tie, kas nākuši pēc Maidāna. Cik liels risks, ka reformu rezultātā tauta atkal prasīs iepriekšējos?
Riski ir vienmēr. Taču šobrīd svarīgākais, lai reformas ir neatgriezeniskas. Tieši tāpēc vēlēšanām bija jānotiek tieši tagad, lai iegūtu noturīgu vairākumu valstij ļoti vajadzīgu, kaut nepopulāru reformu īstenošanai. Ja ilgstoši karātos gaisā drauds, ka kaut kad tiks sarīkotas vēlēšanas, visi būtu aizrāvušies ar populismu, neviens par reformām nedomātu. Tagad ir noturīgs vairākums un var īstenot reformas, un tas ir vissvarīgākais.
Ja runājam par kādreizējo varu, tad komunisti vispār palikuši aiz borta, bet Reģionu partija tik ļoti sevi diskreditējusi, ka pašreizējā brīdī tās ietekme ir nebūtiska.
Cik stipra ir esošā vara?
Notikušo vēlēšanu būtiska iezīme - divas varas partijas guvušas visvairāk balsu. Tas ir kara un diezgan lielas ekonomiskās krīzes apstākļos. Es to vērtēju ļoti pozitīvi. Ukraiņi nav uzķērušies uz visādiem populistiskiem solījumiem. Kaut arī izskan ļoti daudz kritikas par to, kas notiek, ka reformas ir pārāk lēnas, netiek sodīti tie, kas vainīgi traģiskajos Maidāna notikumos, un tā tālāk. Un tomēr cilvēki vēlreiz devuši uzticības kredītu tiem, kam vara, - prezidenta un premjera partijām.
Prezidents un premjers pie varas ir diezgan īsu laiku...
Nē, pagaidiet, valdības vadītājs strādā kopš februāra, prezidenta vēlēšanas bija maija beigās. Tas ir bijis ļoti smags laika posms. Jaceņuks kopš stāšanās amatā pieņēmis ļoti daudz nepopulāru lēmumu, piemēram, par komunālo tarifu celšanu, kas tika izlemts tieši priekšvēlēšanu laikā.
Vēlētāji apzinās, ka krīze ir objektīva, ir problēmas ar gāzes piegādēm, tāpēc gatavi pieņemt arī šādus lēmumus, daudz ko piedot?
Domāju, ka jā.
Kā vēlēšanu rezultāti var ietekmēt miera ieviešanu karadarbībā ierautajos Ukrainas austrumu reģionos?
Vēlēšanu rezultāti pastiprinās Ukrainas varas pozīcijas. Iepriekš bija jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai nekaitētu vēlēšanu norisei. Skaidrs, ka karadarbības eskalācija varēja novest pie vēlēšanu atcelšanas (bet vēlēšanas, kā jau teicu, bija nepieciešamas tieši tagad). Tāpēc vēl nesen saskārāmies ar situāciju, kad kaujinieki uzbrūk, bet Ukrainas puse tikai cenšas noturēt aizsardzību, nesākot nekādas efektīvas atbildes reakcijas. Es domāju, ka tagad situācija ir mainījusies un mēs varam atbildēt daudz efektīvāk. Es ar to nesaku, ka Ukrainai nu būtu jāpārtrauc pamiers, nē. Taču, ja kaujinieki to pārkāpj, tad mēs varam atbildēt. Šajā ziņā domāju, ka parlamentā ir iekļuvuši spēki, kas prasa stingrāku, izlēmīgāku pieeju konflikta risināšanai karadarbības zonā.
Kā turpmāk varētu veidoties attiecības ar Krieviju?
Vēlēšanu rezultāti parādījuši, ka Krievijas iejaukšanās iespējas Ukrainā būtiski samazinājušās. Ir divi ietekmes centri - prezidents un valdība. Patlaban Ukrainai ļoti svarīgi ir panākt partiju vienošanos par koalīcijas valdības izveidi, nedot iespēju Krievijai raisīt un izmantot kādas pretrunas starp prezidenta un premjera partijām.
Cik lielā mērā vispār var runāt par ietekmīgāko partiju pretrunām? Redzēju internetā kādu no diskusijām ar jūsu piedalīšanos, tur minējāt, ka partijas nav pozicionējušās pēc klasiskiem ideoloģiskiem principiem.
Mums iepriekš ir bijuši mēģinājumi strukturēt politisko spektru pēc ideoloģijām, taču pēc Maidāna un saistībā ar Putina agresiju šī bilde ir izplūdusi. Taču nākotnē es, protams, ceru, ka dalījums pēc ideoloģiskā principa notiks.
Partijas, kuras uzvarējušas, kaut nedaudz akcentē savu pasaules skatījumu, vai cīņa notiek pēc tā, kurš sevi labāk pasniegs vienā jautājumā - draudzība ar Krieviju vai Eiropu?
Vairākums pārstāv tādu kā liberāli konservatīvu spārnu. Te gan ir paradokss, ka kreisais populisms ir sastopams to partiju programmās, kuras sevi par kreisām nedēvē. Teiksim, Batkivščina raksturīgs sociālais populisms. Bet, kā jau teicu, tā politiskā spektra bilde šobrīd ir izplūdusi.