Nupat aizsākusies diskusija par oficiālajām dāvanām, ko savu pilnvaru laikā saņēmušas augstākās valsts amatpersonas. Latvijas Avīze apraksta, kādas dāvanas un par cik tūkstošiem izpircis iepriekšējais Valsts prezidents Bērziņš. Portāls Pietiek.com uzmanību pievērsis tam, ka līdz ar valdības maiņu dažus Straujumai dāvātos mākslas darbus īpaša komisija novērtējusi teju vai kā bezvērtīgus, ļaujot līdzšinējai premjerei tos nopirkt pa lēto. Tiek pat rosināts sākt izmeklēšanu par nozīmīgu zaudējumu nodarīšanu valstij, uzrādīti pat konkrēti pierādījumi dāvanas novērtējuma neatbilstībai tās reālajai tirgus cenai.
Tēma ir sena un, jāsaka, visai delikāta. Kāds draudzīgas valsts vadītājs atbrauc pie mums ciemos, atved noteikti ne to sliktāko dāvanu savam Latvijas kolēģim, bet tad, kad beidzas tā pilnvaras, izrādās, ka dāvinātais vien kādus grašus vērts, kaut pēc būtības tā droši vien nemaz nav. Šmuce, kā saka, pa visu ģīmi un vēl diplomātiskā līmenī.
Kāda izeja?
Izskanējis piedāvājums rīkot izsoles, no tām iegūto naudu nodot labdarībai, taču arī tas nav risinājums, jo arī šajā gadījumā var sanākt, ka liela daļa dāvanu tiek atzītas par faktiski bezvērtīgām, turklāt ļoti publiski, kas atkal būtu necienīgi pret dāvinātājiem. Jāņem vērā, ka vairumā gadījumu tiek dāvināti visai dārgi nacionālie suvenīri - ar mūsu ļaudīm varbūt nesaprotamu emocionālo pievienoto vērtību. Tāpat neatrisināts jautājums - ko darīt ar tiem priekšmetiem, ko neviens nenopērk pat par vislētāko cenu.
Manā skatījumā daudz korektāki ir divi citi risinājumi. Pirmais - noteikt, ka bijušais premjers, Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs no visiem priekšmetiem, ko savu pilnvaru laikā saņēmis dāvinājumā no citu valstu vadītājiem, drīkst izvēlēties piemiņai kādus, teiksim, piecus. Bez kādas samaksas. Un attiecīgi - iztiekot bez tā novērtēšanas. Vismaz ne publiskas.
Kāds iebildīs, ka tad ož pēc teju vai korupcijas? Mana atbilde: nevajag pārspīlēt. Oficiālās dāvanas pirms to pasniegšanas diplomātu līmenī parasti tiek abpusēji saskaņotas, vismaz to vērtība. Tas nozīmē, ka tas ir valstiski visai kontrolēts process un nevar būt tā, ka ar šāda veida dāvanu kāda valsts censtos nopirkt mūsu amatpersonu labvēlību.
Otrs risinājums - neļaut izpirkt un arī neatdot par brīvu, bet veidot valsts dāvanu muzeju. Lai katra nākamā dāvana uzreiz ir publiski apskatāma. Ar aprakstu par konkrēto priekšmetu, tā dāvinātāju utt. Jo tāpat jau tās kaut kur jāglabā, kāpēc gan ne izliktas vispārējai apskatei. Tas arī būtu cienījamākais risinājums attiecībā pret dāvinātāju un arī pret pašu dāvanu.