Sakritības ir grūti izskaidrojamas, tomēr tādu aizvadītajā nedēļā netrūka. Ar sakritību saprotot, piemēram, kādas tēmas vienlaicīgu aktualizēšanos dažādās izpausmēs. Latvijas publiskajā telpā pašsaprotami lielākā vērība tika veltīta BBC izstrādājumam par Krievijas iespējamu uzbrukumu Latvijai un ASV domnīcas RAND apgalvojumam, ka NATO šāda iebrukuma gadījumā neko jēdzīgu pretī likt nevarētu. Ļaudis sprieda, vērtēja.
Tomēr šis teksts par kādu citu no vairākām pusēm izgaismotu tēmu. Proti, Latvijā aizvadītajā nedēļā vietējie eksperti (Latvijas Universitāte u. c.), iepazīstinot sabiedrību ar jaunu pētījumu, pauda, ka Latvijā un Eiropā kopumā antisemītisms joprojām ir dzīvs. Tikmēr Rietumu presē parādījās Francijā veiktas socioloģiskās aptaujas rezultāti, kas apgalvo: 59% respondentu uzskata, ka paši ebreji ir vismaz daļēji līdzatbildīgi par antisemītisma izpausmēm; 13% aptaujāto esot pauduši, ka Francijā vispār esot pārāk daudz ebreju (proti, 1% no iedzīvotājiem).
Ņemot vērā to, ka nepatika pret citādo cilvēkiem vienmēr ir piemitusi, to, ka grēkāža meklēšana ir - diemžēl - nezūdoša prakse, paši vēstījumi par antisemītismu Eiropā nepārsteidz. Jautājumi rodas par minēto aptauju (to veikušās struktūras liekas pietiekoši nopietnas, lai pašmērķīgi nedzītos pēc «nokļūšanas virsrakstos»). Tātad: kā tas var būt, ka tik liela aptaujāto daļa Francijā atbild tā, kā nu tā atbild?
Un runa te ir nevis par žēlabainu galvas šūpošanu, bet par to, ka politkorektums izkropļo sociālās zinātnes un sabiedrības noskaņojumu nomērījumus. Kā zināms, Francijā (un ne tikai) tiek uzskatīts par nepieļaujamu fiksēt indivīda etnisko izcelsmi (ja ir Francijas pilsonis, tātad «francūzis»). Līdz ar to ir neiespējami objektīvi izvērtēt, kas šie 59 un 13 procenti ir. Un tomēr es atļaušos minēt, ka tik lielam īpatsvaram ir kaut kāda saistība ar ļaudīm, kuru etniskās izcelsmes, reliģiskās piederības fons ir islāms. Ja notiek Eiropas musulmaņu radikalizācija, būtu dīvaini, ja nepieaugtu arī antisemītisma noskaņas.
Tā manā skatījumā ir viena no krāšņākajām Eiropas tā saukto liberāļu liekulības izpausmēm: no vienas puses, antisemītismu deklarēt par apkarojamu ļaunumu, bet, no otras puses, ignorēt, ka šis antisemītisms ir endēmisks islāma reģionos. Sākot no šiītu Irānas vadītāju paziņojumiem, beidzot ar sunnītu Hamas liegšanos atzīt Izraēlas valsts tiesības uz savu pastāvēšanu. Eiropa (un, starp citu, arī ASV) vienreiz, XX gadsimtā, jau nodeva ebrejus, vai tas notiek atkal? Jo politkorektums ļauj (pat uzliek par pienākumu) bargi izrunāties par antisemītisma recidīviem pašu «eiropiešu» sabiedrībā, bet liek izlikties neredzam daudz nopietnāku šīs sērgas klātbūtni imigrantos no islāma reģioniem. Un tikai nevajag vervelēt «visi jau tādi nav». Agresijas upurim (ebrejam, gejam, sievietei) pēc tam, kad agresija ir notikusi, nav no svara, ka 30, 50 vai 90% apgalvo, ka agresiju nosoda. Tāpat kā holokaustā nobendētajiem neko nepalīdzēja tas, ka «vispār eiropieši» to uzskatīja par nepieņemamu.