Kino kā dzīvesveids
Kino Valdemāra dzīvē ienāca 1957. gadā, kad viņa tā brīža dzīvesvietā Tukumā tika filmēta filma Rita. Kino vide jauno entuziastu ierāva acumirklī. Viņa ģimenē vairākās paaudzēs ļoti izplatīta profesija bija veterinārārsts, un Valdemārs sākotnēji iestājās toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zootehnikas fakultātē. Taču nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka viņa patiesais aicinājums ir kino joma un operatora profesija.
Uz to Valdemārs gāja mērķtiecīgi - 1959. gadā sāka strādāt kinostudijā par brīvprātīgo praktikantu, daudz ko apguva arī pašmācības ceļā. Pirms tika līdz operatora inscenētāja (galvenā operatora - red.) amatam, strādāja gan par apgaismotāju, gan par operatora asistentu, gan par otro operatoru. Valdemārs stāsta, ka viņa darbs visu mūžu bijis arī aicinājums, hobijs, domāšanas un dzīves veids, viņš paskaidro: «Bez tā es esmu kā bez rokām, bez galvas un bez kājām.»
Kubas krīzes laikā 1963. gadā Valdemāru iesauca armijā un nosūtīja uz Poltavu Ukrainā. Tur viņš nodienēja tieši 1111 dienu, izmācījās par radistu un uzturēja sakarus ar Kubu un citām valstīm. Pats gan neesot zinājis sūtījumu saturu, jo tie bijuši šifrēti. Dienestu patīkamāku padarīja aizraušanās ar fotografēšanu - pateicoties tai, Valdemārs kļuva par pulka fotogrāfu un tika bieži aicināts fotografēt dažādos sarīkojumos. Ar fotogrāfiju Valdemārs sāka nodarboties jau vidusskolā. Arī tagad viņam fotoaparāts vienmēr ir pa rokai. Seniors gan izvēlas fotografēt ar filmiņām, nevis digitālajā formātā, viņš uzskata, ka tā ir cita optikas kvalitāte: «Uz bantes tā krāsa ir patiesa.»
Adītie krūšturi
No 26 aktierfilmām, pie kurām strādājis Valdemārs Jemeļjānovs, liela daļa iekļuvušas Latvijas kino zelta fondā. Toreiz gan - pat radot tādu klasiku kā Ābols upē un Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili - neesot bijusi sajūta, ka filmē kaut ko vēsturiski nozīmīgu. «Tajā brīdī jau tu nefilmē nākotnei, tu filmē sev,» paskaidro operators. Kad vaicāju, vai kāda filma bijusi īpaši mīļa, meistars pasmaida: «Jāatbild klasiķu vārdiem - kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp.» Lielākais gandarījums ir viss kino veltītais mūžs. Valdemārs gan piebilst, ka ļoti mīļš bijis darbs pie kinofilmas Puika. Tas ildzis veselu gadu. Ļoti patīkama bijusi arī sadarbība ar sirsnīgo režisoru Vari Braslu pie filmas Emīla nedarbi.
Sava radošā mūža laikā Valdemārs Padomju Savienību apceļojis «līdz pat čukčiem». Gadījies pabūt arī ārpus padomju bloka, piemēram, divus mēnešus filmējot Zem apgāztā mēness Āfrikas ziemeļrietumu piekrastē. Šeit meistars pastāsta kuriozu par filmas scenārija autoru rakstnieku Vladimiru Kaijaku, kurš «visas filmēšanas laikā adīja krūšturus savai mīļotajai sievai. Kuģis šūpojās un sanāca arī garām noadīt.» Adošais rakstnieks tika nofilmēts tikai vienā epizodē, taču adīšana viņam tā iepatikusies, ka patiesi aizrāvies ar to arī ārpus kadra.
Ilgus gadus esot kino aizkulisēs, piedzīvoti arī citi kuriozi, taču daudzus jau nevarot izpaust. Operators teic: «Vieglāk pateikt nevis to, kas redzēts, bet to, kas nav redzēts. Katram aktierim ir citāda pieeja darbam - viens pirms kadra gatavojas tik ļoti, ka viņam nedrīkst pat pietuvoties. Cits ganās apkārt, iedzer aliņu, taču, ieejot kadrā, pilnīgi izmainās.» Seniors atceras, ka ļoti patīkami bijis strādāt ar fantastisko Eidi (Eduardu Pāvulu), Uldi Dumpi un Edgaru Liepiņu.
Par Latvijas mūsdienu kino Valdemārs neizsakās glaimojoši, tomēr piebilst, ka Latvijā ir spēcīga multiplikācija. Viņš piedalījās Lielā Kristapa atlases žūrijā, izvēloties darbus, ko virzīt tālāk vērtēšanai. Pēc 83 darbu noskatīšanās interesantas likās tikai trīs filmas. Kinomeistars izsaka cerību, ka labs kino taps par godu Latvijas simtgadei. Valdemārs pats arī 2012. gadā ticis nominēts Lielajam Kristapam par filmu Dancis pa trim. Viņš gan piebilst, ka pēc atzinības un apbalvojumiem nekad nav tiecies.
Kino un glezniecība
Valdemārs stāsta, ka visu dzīvi viņam bijusi cita, kino balstīta laika uzskaite: «Es neatceros gadus, es atceros, ka tas bija tās un tās filmēšanas laikā.» Viņš ir kategorisks pret vārda «filma» lietošanu: «Filma ir tā tukšā bante. Ja tai virsū ir attēls, tas jau ir kino.» Tagad viņam mēdz piedāvāt piestrādāt dažādu video filmēšanā, bet tas vairs nav darbs, kurā varētu ielikt dvēseli: «Kino ir domāšanas veids, bet video ir izpildījums. Tur līdz mākslai vēl tālu.»
Jautāts, kā var atpazīt viņa rokrakstu, Valdemārs atklāj, ka ļoti ietekmējies no glezniecības: «Vizuālā māksla, paralēles ar gleznām. Kā krīt gaisma, no kurienes nāk stars. Bez glezniecības izpratnes operatora darbs nevar pastāvēt.» Valdemāram bijuši divi skolotāji - Ivars Seleckis, no kura apguvis darba tehnisko pusi, un Dāvis Sīmanis seniors, kurš iemācījis kino kā mākslu. Tieši ar režisoru D. Sīmani Valdemāram izveidojās visciešākā radošā savienība. Abi sadraudzējās jau jaunībā un uzreiz sapratās arī dvēseliski.
V. Jemeļjānovs strādājis arī kopā ar Jāni Streiču pie filmas Likteņdzirnas. Viņš stāsta, ka darbs ar leģendāro režisoru bijis ļoti interesants, jo nekad nevarēja zināt, kādu radošo odziņu režisors gribēs šoreiz. Arī ar savdabīgo režisoru Arvīdu Krievu bijis aizraujoši strādāt. Piecpadsmit mūža gadus Valdemārs veltījis dokumentālajam kino, filmējot kinožurnālus un Latvijas hronikas sižetus. Tagad viņš teic, ka darbs pie aktierkino ir daudz radošāks, interesantāks: «Dokumentālajā kino tu vai nu gaidi, vai skrien pakaļ. Bet aktierkino tu neesi pakļauts situācijai - tu to veido.»
Ne runāt, bet klausīties
Pēdējā laikā Valdemāram sanācis izmēģināt spēkus arī aktiermākslā. Nesen demonstrētajā filmā Escaping Riga par S. Eizenšteinu un J. Berlinu viņš spēlēja epizodisku lomu - neveiksminieku kovboju, kurš mēģina nošauties. Seniors atzīst, ka atrasties otrā kameras pusē bijis mazliet dīvaini.
Brīvajā laikā Valdemārs pārraksta pats savu arhīvu, no videokasetēm «pārdzenot» kinodarbus uz DVD diskiem. Daudz laika tiek veltīts arī dažādu grāmatu lasīšanai - sākot no Dena Brauna līdz pat filozofiskai literatūrai. Valdemārs dalās neizpratnē par to, kā var lasīt grāmatas uz ekrāna. Liela daļa lasīšanas prieka taču slēpjas tieši grāmatas turēšanā un sajušanā, lapu pāršķiršanā. Līdzās grāmatām vienu istabas sienu rotā Valdemāra seno atslēgu kolekcija. Te ir 332 senie eksemplāri - gan milzīga atslēga no Kēnigsbergas tanku garāžas, gan mazas vēstuļkastīšu atslēgas.
Katru otro nedēļu Valdemārs tiekas ar Kino senioru kopu, kurā apvienojušies bijušie kinostudijas darbinieki, lai tiktos un parunātos ar domubiedriem. Vēl kāds hobijs ir ceļošana - Valdemārs dod priekšroku spontānām ceļojumu idejām, nevis samocītai plānošanai. No nesenākiem ceļojumiem visvairāk atmiņā palikusi maģiskā Ēģipte.
Seniors atklāj arī savas dzīves kredo: «Man vairāk tīk klausīties un skatīties, nevis runāt. Jo runāt es varu tikai to, ko jau zinu. Bet klausīties es varu jebko, gūstot informāciju, kas mani rosina uzzināt ko jaunu.»