Rīgā sastrēgumu ziņā palēnām atgriežas treknie gadi, tas vairs nevienam nav noslēpums, un ir tikai laika jautājums, kad ceļš no centra līdz, piemēram, Juglai neatkarīgi no tā - tiek braukts ar personīgo automašīnu vai sabiedrisko transportu - darba dienas pēcpusdienā atkal aizņems vismaz pusotru stundu. Īpaši skarbi šo problēmu varēja izjust pēdējās nedēļas laikā, kad Rīgā plosījās sniegputenis un tā vien šķita, ka ziema kārtējo reizi pilsētu pārsteigusi pilnīgi nesagatavotu (tas būtu smieklīgi, ja neatkārtotos katru gadu). Pārvietoties pa pilsētu bija un, būsim godīgi, joprojām ir ārkārtīgi grūti, lai neteiktu, ka brīžiem neiespējami, un bail pat iedomāties, kas notiks, ja sals kādu laiciņu pieturēsies.
Kaut kā cenšoties situāciju glābt, Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) ķērās pie klaji populistiska soļa, pieņemot lēmumu ļaut sniegputeņa laikā autovadītājiem, kontrolieriem uzrādot spēkrata tehnisko pasi, braukāt pilsētas sabiedriskajā transportā bez maksas. Tomēr ir visai acīmredzams, ka šis lēmums ilgtermiņā ne tikai nekādā veidā nerisina sastrēgumu jautājumu, bet ir neskaidrs, nepārdomāts un arī gluži vienkārši negodīgs. Turklāt, lai gan Ušakovs piesauc tūkstošus šoferu, kas tāpēc it kā pārsēdušies sabiedriskajā transportā, nekādu taustāmu pierādījumu tam nav un neizskatījās, ka pilsētas ielās tieši šī iemesla dēļ kaut kas būtiski mainījās. Automašīnas Rīgas ielās turpināja stāvēt saspiestas kā siļķes mucā, bet sabiedriskais transports no grafika atpalika gaismas gados mērāmās vienībās.
Dažādas Eiropas pilsētas sastrēgumu problēmas risina dažādi. Diez vai Rīga šobrīd ir nobriedusi tam, lai pārņemtu daudz kur izplatīto pieredzi iebraukšanu ar personīgo automašīnu pilsētas centrā padarīt par maksas pakalpojumu (kas gan, visticamāk, agri vai vēlu tik un tā notiks), taču ne vienmēr radikālākie risinājumi ir tie labākie. Jau vismaz kopš laikiem, kad Rīgas mērs bija Andris Ārgalis, tiek runāts par to, ka galvaspilsētai nepieciešama tā sauktā park and ride sistēma, kad cilvēki atstāj savas automašīnas mikrorajonos ārpus pilsētas centra un tālāk dodas ar ērtos grafikos kursējošu sabiedrisko transportu (ko vienlaicīgi tikpat ērti ir izmantot arī šo mikrorajonu iedzīvotājiem). Pārdomāti dzīvē ieviešot šādu kārtību, noteikti izdotos samazināt automašīnu skaitu pilsētas ielās un pārsēdināt daļu cilvēku sabiedriskajā transportā. Tomēr vairāk nekā desmit gados šajā jautājumā nekāda nozīmīga virzība uz priekšu nav notikusi un ir ļoti ticami, ka pārskatāmā nākotnē arī nenotiks. Tas prasītu gan ieguldītu lielu darbu, gan investīcijas, un daudz vienkāršāk ir ķerties pie ciniska populisma, vienkārši imitējot situācijas risināšanu.