Taču lielākais pārbaudījums mani sagaidīja dienā, kad indiešu draugi paziņoja, ka man jāiemācās šķērsot ielu. Te nav ne luksoforu, ne gājēju pāreju, un tā vien šķiet, ka vietējie šeit vadās pēc principa «izdzīvo nekaunīgākais». Šo principu ievēro gan auto rikšas, gan govis, gan gājēji, kuri asinis stindzinošā manierē lavierē starp nervozajām satiksmes straumēm.
Sākotnēji labāk biju gatava kādu laiku pastāvēt ielas malā, lai nogaidītu brīdi, kad satiksmes intensitāte nedaudz pierims. Reiz pat ar latviešu draudzeni brauktuves malā šādi nostāvējām 15 minūtes. Lēnām sāka satumst, turklāt ar savu nervozo mīņāšanos un izmisušo sejas izteiksmi sākām pievērst garāmgājēju uzmanību. Sapratām, ka ilgāk šādi stāvēt vairs nevar, tāpēc sadevāmies rokās un skrējām. Tobrīd teiciens «visa dzīve paskrēja gar acīm» ieguva pavisam jaunu nozīmi. Citreiz tā arī nesaņēmāmies lielāku ielu šķērsošanai, tāpēc nekautrējāmies lūgt vietējo palīdzību, kuri, turot mūs aiz rokām, pārveda ielas otrā pusē.
Līdzīgi ir klājies visiem Džaipurā sastaptajiem ārzemniekiem. Gan amerikāņiem, gan poļiem, gan horvātiem, pieradušiem pie organizētības un viegli saprotamiem spēles noteikumiem, Indijas satiksme pirmajos mēnešos sagādāja milzīgas problēmas. Viegli nojaušams, ka satiksmei līdzīgs haoss un loģikas trūkums raksturīgs arī citiem Indijas dzīves aspektiem - gan biznesa vidē, gan ikdienas komunikācijā nākas saskarties ar grūti izprotamiem vietējo paradumiem.
Tas man lika aizdomāties, kāpēc daudzi cilvēki, kuri nāk no pārtikušākām un sakārtotākām valstīm, vēlas uzsākt jaunu dzīvi Indijā. Mans izvēles motīvs bija vienkāršs - interesants darba piedāvājums, kādu Latvijā es, visticamāk, nesaņemtu. Protams, arī piedzīvojumu kāre. Manas horvātu un poļu paziņas uz Indiju atbrauca meklēt garīgumu, kas ir ļoti izplatīts skaidrojums tam, kādēļ šajā valstī ierodas tik daudz ārzemnieku. Daudzi Indijā vēlas nodarboties ar jogu, meditāciju vai pavadīt laiku ašramā. Jāpaskaidro, ka ašrama ir garīga eremīta mītne, kurā dzīvojošie regulāri nodarbojas ar garīgiem un fiziskiem vingrinājumiem, piemēram, dažādām jogas formām.
Kādu vakaru, domājot par iemesliem, kādēļ pārtikušu valstu iedzīvotāji pārceļas uz Indiju, devos uz interneta kafejnīcu. Starp daudziem interneta kafejnīcas apmeklētājiem indiešiem pamanīju puisi blondiem matiem un nolēmu uzsākt sarunu. Vācietis Lūkass šeit bija ieradies pirms pāris dienam un uz manu jautājumu: «Kāpēc tieši Indija?» atbildēja, ka šajā valstī ir «silti un lēti». Iepriekš Lūkass domājis par došanos uz kādu no Dienvidamerikas valstīm, bet lidmašīnas biļete uz turieni izrādījusies pārāk dārga. Es ļoti labi izprotu Lūkasa argumentus, jo dzīve Indijā patiesi ir brīnumaini lēta. Svaigi spiestas un veselībai nekaitīgas augļu sulas glāze Indijā maksā vidēji 45 rūpijas jeb 20 santīmu. Indijā var arī priecāties par iespēju iegādāties brīnumskaistas indiešu tunikas jeb kurtas par aptuveni vienu latu, ka arī mērot garu ceļu autorikšā par vidēji 20-30 santīmiem.