Galveno iemācās darot
«Patiesībā jāsaka, ka jumiķa skārdinieka amatu apguvu nejauši - pabeidzu vidusskolu, gribēju līdz augstskolas sākumam pa vasaru pastrādāt, sapelnīt naudiņu studijām. Sāku strādāt, vienlaikus pie meistara arī mācīties par skārdinieku, un tā arī paliku šajā profesijā,» atklāj Valdis. Tiesa, iesāktais esot jāpabeidz, tāpēc iecerētās studijas augstskolā Valdis novārtā nepameta - Rīgas Tehniskās universitātes koledžā viņš ieguvis muitas nodokļu inspektora diplomu.
«Mana pirmā darbavieta jumiķa amatā bija Ikšķilē, taisījām šindeļu jumtu. Tajā darbā es sākumā tikai krāsoju dēļus un padevu instrumentus - biju palīgs. Tad mani priekšnieks aizsūtīja pie meistara mācīties, lai varu darīt ko vairāk. Man ātri padevās, darba process bija interesants, tādēļ izdomāju, ka varētu nopietni strādāt skārdinieka profesijā. Biju arī kursos, bet, salīdzinot ar praktiskajām iemaņām, tie ir mazsvarīgi - galvenais ir tas, ko iemācās, uz jumta strādājot, kursos tiek skaidrotas dažādas nianses vairāk no teorētiskā puses - par materiāliem, jaunākajām tehnoloģijām, drošību. Darba pamatzināšanās gan liela nozīme ir cilvēciskajam faktoram, mazāk tehnikai,» Valdis stāsta.
Latvijā nav skolas, kur sagatavo jumiķus skārdiniekus. Savulaik Valdis interesējies un atklājis, ka Lūznavas tehnikumā bijis skārdinieku kurss, taču ne saistībā ar jumtu klāšanu, bet gan ventilācijas cauruļu un sistēmu izbūvi. Vācijā, Šveicē, Krievijā ir Latvijai tuvākās jumiķu skārdinieku skolas, ar kuru audzēkņiem Valdim sanācis gan apmainīties pieredzē, gan novērtēt viņu prasmes jauno jumiķu čempionātos. Tajos Valdis piedalījies vairākkārt, pārstāvot Latvijas Jumiķu apvienību - profesionāļu kopu, kas apvieno ar jumtiem saistītus uzņēmumus, amata meistarus un amatniekus. Kopš 2005. gada Latvijas Jumiķu apvienība ir pilntiesīga Starptautiskās Jumiķu asociācijas biedre.
Patīk izaicinājumi
Valdis uzskata, ka darbā svarīga pilnveidošanās un sevis pierādīšana, tam labi kalpo tikšanās ar amata brāļiem jumiķu čempionātos. «Čempionātā arī taisām jumtu, tikai miniatūrā izmērā. Ir uzstādīti speciāli stendi ar jumtu imitācijām - ir skurstenis, ir brandmūra mala utt. Jāklāj jumts, jāstrādā ar kādu noteiktu materiālu, piemēram, tas var būt alumīnijs vai parastais skārds. Sacensībās ļoti ātri jādarbojas, patiesībā, cik esmu novērojis, nekad nepietiek laika, lai pilnībā pabeigtu darbu,» Valdis stāsta. Čempionāti ir dažāda mēroga un sarežģītības - ir vietējais Latvijas Jumiķu čempionāts, ko rīko Latvijas Jumiķu biedrība, Latvijas jumiķi sacenšas arī Igaunijā, savukārt plašāk pasaulē Valdis piedalījies čempionātos Krievijā un Šveicē, kurus rīko Pasaules Jumiķu asociācija. Šveicē sacentās 15 jumiķu komandas - komandā jumiķi strādā pārī, trešais ir treneris jeb meistars, kas palīdz saviem audzēkņiem ar padomiem.
Kad esi apguvis aroda pamatus, gribas strādāt pie sarežģītākiem projektiem, tāpēc Valdim īpaši palicis atmiņā darbs pie kādas privātmajas jumta, ko ilgi taisījuši - kādu pusotru gadu, bet gandarījums arī bijis liels, kad viss izdevies. Nozīmīgākais jumts, uz kā Valdis strādājis, ir Doma baznīcai, kur restaurācijas laikā nomainīts jumta kapara segums. Ventspilī Valdis licis arī 1. ģimnāzijas jumtu, savukārt Pārventā bērnu laukumiņa estrādes jumtam bijis jātaisa speciālas detaļas - pasūtītājs uzstādījis augstas prasības, arī dizains bijis interesants, netradicionāls.
Jākāpj vēl augstāk
«Rudenī varēšu kārtot eksāmenus un iegūt meistara diplomu,» Valdis lepojas. Jumiķa skārdinieka profesijā amata apguves sākumā ir mācekļa periods, un, kad tas sekmīgi aizvadīts, darbinieks kļūst par zelli. Vēlāk, lai virzītos pa karjeras kāpnēm, jāstrādā firmā, kas nodarbojas ar jumtu ieklāšanu, būvniecību. Pēc sešiem darba gadiem jumiķis Latvijas Amatniecības kamerā var pieteikties uz kursiem, nokārtot eksāmenu un Jumiķu biedrībā iegūt zeļļa diplomu. Tad jāstrādā vēl divi gadi, lai pilnveidotos un iegūtu meistara pakāpi. Pēc meistara statusa vēl iespējams augt un iegūt eksperta sertifikātu. Šīs pakāpes ļauj strādāt valsts nozīmes būvobjektos, kuros pēc noteikumiem jumiķu darba vadītājam jābūt ar meistara diplomu, kas garantē atbildību par jumta izveides kvalitāti.
«Lai iegūtu meistara diplomu, jābūt spēcīgām zināšanām par jumtiem - par to materiāliem, ēkas būvēšanas principiem, arī izpratnei par fiziku un loģiskajai domāšanai. Vajadzīgs arī nopietns raksturs, pacietība. Jumts top pēc principa - tev jādomā, kā tek ūdens. Jāspēj izdarīt sīkus, piņķerīgus, sarežģītus darbiņus. Ja uz jumta formas ziņā ir kas savādāks nekā vienkārša plakne, vajag lielu pacietību un iemaņas, lai uztaisītu kārtīgu jumtu, kas ilgi kalpo un dara to godam,» ir pārliecināts Valdis. Lielākais darba pluss, viņaprāt, ir, kad jumts gatavs, nokāpt lejā, atkāpies mazliet no ēkas un ar skatienu novērtēt - jā, gatavs! Valdis joko, ka ar paveikto varēšot lielīties mazbērniem.
Kā jebkurā profesijā, arī jumiķa arodā ir savi mīnusi, piemēram, laikapstākļi, jo jāstrādā gan karstā laikā, gan lietū un drēgnās dienās līdz noteiktiem mīnusu grādiem. Drošība darbā uz jumta ir pirmajā vietā, darba gaitā visi, atrodoties uz jumta, izmanto virves, drošības jostas, ķiveres. «Un, loģiski, šo darbu nevar strādāt cilvēks, kurš baidās no augstuma!» Valdis piebilst. Brīvajā laikā viņš spēlē basģitāru mūzikas grupā, ziemā brauc ar snovbordu, vasarā - ar velosipēdu.