Proti, domāt, ka, jo primitīvāk mūs uzrunā, jo labāk būs. Un neuzrādīt pilnīgi nekādas ilūzijas par to, ka latviešu tauta varētu lasīt labas grāmatas, klausīties labu mūziku utt., bet galvenais - būtu spējīga domāt.
Nu nav jau tā, ka kolas, veļas pulveru, prostamol uno, pamperu, your life vitamīnu utt. reklāmas būtu labākas (savu patērētāju nevērtētu tik zemu), taču tās viegli, neaizķerdamās slīd gar acīm un ausīm. Vārdi «Latvija» un «Rīga» uz mani attiecas daudz vairāk nekā viss iepriekšminētais, tāpēc ausis ir spiestas ieklausīties, acis - ieskatīties.
Un redzēt un dzirdēt, ka principā nekas nav mainījies (kā saka LPP/LC: «Laiki mainās, darbi paliek»). Neskatoties uz to, ka laiki tiešām ir mainījušies (ja būtu jānosauc tikai divi pierādījumi, es minētu vienu labu - to, ka pagājušajā vasarā vairāk nekā 600 000 cilvēku piecēlās un aizgāja uz balsošanas iecirkņiem prasīt sev tiesības atlaist Saeimu, un vienu sliktu - to, ka pagājušajā ziemā Jēkaba ielā lidoja bruģakmeņi).
Var jau būt, ka politiskās reklāmas princips ir mūžīgs: «Balsojiet par labajiem (proti, par mums), jo labie (kā pasakā) uzvarēs sliktos.» Bet arī tādā gadījumā ir vismaz viens konkrēts jautājums - kas ir sliktie? Divas partijas vienā balsī saka: sliktie ir birokrāti. Pilsoniskā savienība sola «Rīgas birokrātiem armijas disciplīnu», bet Jaunais laiks parāda, ka birokrāti ir vīri melnos uzvalkos, kas atņem bērniem pīrādziņus.
TB/LNNK reklāma - multenīte, kuras finālā Rubiks un Ždanoka aizved govi Latviju - ir vienkārša un saprotama: sliktie ir visi, jo visi - Lembergs, Šķēle, Kalvītis utt. (arī melnos uzvalkos) - plēšas gar govs pupiem, slauc to, sakaujas, kamēr pavisam sliktie kreisie lopu savāc. Vienīgais, ko nevar saprast - kur visa šī pasākuma laikā atrodas tēvzemieši? Vai neviens no viņiem nekad to govi nav slaucis, vai neviens no viņiem pat nav gribējis to darīt? Un, ja arī pieņem, ka Latvijā nevienu par Batjku nesauc un TB/LNNK nevienā uzņēmumu padomē neko nav slaukuši, tad pēc bildītes sanāk, ka viņi ir visu laiku sēdējuši krūmos un mierīgi noskatījušies gan kautiņos, gan govs aizvešanā, bet tagad saka: «Balsojiet par tiem, kam jūs varat uzticēties.»
Protams, nav jau arī tā, ka labie nemaz necenstos pierādīt, kāpēc viņi ir labi. Un viņi pavisam noteikti ir labi tāpēc, ka ir strādājuši, strādā un strādās. Tā LSDSP: «Mēs zinām, kā jāstrādā (kas darāms)», «Mums ir cilvēki, kas prot strādāt». Tautas partija: «Darbi vispirms!» (Reklāmā gan šiem vārdiem izraudzīts visai ironisks fons - balti mākonīši zilās debesīs.) Šlesers: «Prasiet smagu darbu.» Utt.
Darbi tiek arī konkretizēti. Lūk, sociāldemokrāti esot uzbūvējuši dzīvokļus. Taču ar dzīvokļu būvniecību lepojas arī Birks (TB/LNNK). Kaut gan ne viena, ne otra partija tos dzīvokļus nav cēlusi par savu naudu. Un tas, ka nodokļu maksātāju nauda tiek ieguldīta, lai cilvēkiem būtu, kur dzīvot, un nevis, piemēram, nodzerta, ir tikai normāli. Un, protams, tikai normāli ir tas, ka pašvaldību un Eiroparlamenta deputātiem, tāpat kā visiem pieaugušajiem un veselajiem cilvēkiem, kas nav sasnieguši pensijas vecumu, ir jāstrādā un būs jāstrādā. Viņiem taču par to algu maksā.
Bet tad, kad apnīk skatīties un klausīties, kā normālība tiek pasniegta kā izcilība, atliek vēl atvērt LPP/LC mājaslapu. Nē, ne Šlesers, šoreiz patiešām cits. Zem uzraksta «Eiropas Parlamenta vēlēšanu informatīvā lapa» tur atrodams kaijas attēls. Uz tā var uzklikšķināt un skatīties tiešraidi no sudrabkaijas ligzdas. Putns ne vienmēr ir ligzdā, taču tad, kad atlido, mēdz iekārtoties ar dibenu pret kameru. Tad rodas iespēja reklāmu vērošanu aizstāt ar skatīšanos kaijas dibenā. Pēc tam turpat, noklikšķinot peli, var atbildēt uz jautājumu: «Vai aiziesiet jūs uz vēlēšanām?»
Jā, aiziešu es uz vēlēšanām. Neskatoties uz to, ka mana balss varētu vairot kāda sabiedrisko attiecību speciālista pārliecību, ka viņa veidotā kampaņa ir bijusi veiksmīga. Es nevaru atļauties protestēt pret to, ka mani uzrunā primitīvi. Izvēloties, par ko balsot, es nevaru atļauties skatīties uz reklāmām. Un ne jau tāpēc, ka partijas ir labākas vai sliktākas par savām reklāmām. Latvijā tāpat kā jebkurā normālā valstī katram ir jādara savs darbs. Man ir savējais (mūsdienās, to sakot, laikam ir arī jāpasaka tpu-tpu-tpu), bet, galvenais, es negribu darīt to darbu, kam ir piekrituši deputātu kandidāti. Bet bez šī darba Latvija nevar pastāvēt. Tāpēc man ir pienākums izvēlēties sev un savai valstij deputātus no tiem, kas ir pieteikušies par tādiem būt. Lai nebūtu sliktāk, bet lai būtu labāk. Un tam, ka man nepatīk neviena reklāma, ar šo izvēles nepieciešamību (un iespēju) nav nekāda sakara.