Ediks nesaprata, ka viņam uzdāvināta dzīva radība, kas jāžēlo un jāmīļo. Suņuks kļuva par puikas dusmu novadīšanas antenu. Saniķojies bērns spēra sunim un rāva viņu aiz astes. Pastaigu laikā Ediks vilka Robiju aiz sevis ar varu, jo suņuks rāvās projām no sava mazā saimnieka. Mājās pinčers visbiežāk uzturējās zem gultas, bet tika no turienes vilkts laukā aiz kājām, aiz ausīm, aiz astes. Edika vecāki uzskatīja, ka viņiem nav paveicies ar suni, tam esot briesmīgs raksturs. Vai suns drīkstot ņirgt zobus uz bērnu un neklausīt viņu? Auklīte piedāvāja Robiju, kuru bija iemīļojusi, vest uz savām mājām, taču nespēja samaksāt naudu, par kādu suns bija iegādāts audzētavā. Pirms pāris dienām viņa atrada Robiju uz balkona - suns nejauši esot iespiests durvīs, lai iemetot līķi atkritumu konteinerā.
Aizdedzinājām svecīti uz kapiņa. Kaimiņiene bilda - tur augšā, uz mākoņa maliņas Robijs beidzot ir laimīgs.