Individuālais plāns
Ikšķiles Brīvajā skolā mācās 13 bērnu, kas ir saimes cienīgs skaits, - sadalījuma pa klasēm atbilstoši vecuma grupai šādās skolās nav. Lai gan piecus līdz astoņus gadus vecie skolēni mācās kopā, maija beigās ieraksts liecībā, kuru klasi katrs ir beidzis, būs gluži kā parastās skolās un lielākoties atbilstošs vecumam. «Katram no viņiem ir individuālais plāns. Bērni apgūst to, kas atbilst viņu prasmēm un apziņas līmenim,» stāsta viena no skolas dibinātajām Kristīne Liberta.
«Pirmkārt, bija vajadzīga veiksme, griba un vēlēšanās. Ja sāk ar to, ka nav naudas, droši vien nekas nesanāktu,» par Ikšķiles Brīvās skolas atvēršanu stāsta līdzdibinātāja Tīna Kempele. Rosīgās mammas, kuras izveidojušas mācību iestādi, uzsver, ka tas nav viņu biznesa projekts, bet vēlme radīt saviem bērniem tādu vidi, par kuru nevarētu sūdzēties.
Tomēr ar grūtībām nākoties saskarties arī tad, kad viņu atvasēm ir iespēja apmeklēt pašu izsapņotu skolu. Viena no «klapatām» - izglītības iestādes akreditācija un licence - no dibinātāju pleciem novēlusies, jo privātskolu atvēra kā Drustu brīvskolas struktūrvienību. Taču pūles prasījusi skolotāju atrašana, jo neesot daudz tādu, kuri «grib un prot strādāt savādāk». Arī neierastās «alternatīvās sejas» dēļ Ikšķiles Brīvo skolu ne visi uztver nopietni. «Mēs labprāt gribētu piedalīties novada pasākumos vai skolēnu konkursos tāpat kā citas skolas,» saka T. Kempele. Taču situācija uzlabojoties - no sākotnējās domes attieksmes «tas ir jūsu bizness, ejiet un taisiet paši» sperts neliels solis uz priekšu, un pašvaldība nesen uzsaukusi autobusu skolēnu ekskursijai. «Sākumā mūs noteikti uztvēra kā konkurentus, bet tagad jau sāk no mums mācīties,» gandarīta ir K. Liberta.
Takti diktē bērni
Jelgavas Saules skolai drīz apritēs pirmais gads. Patlaban to apmeklē pirmsskolas vecuma bērni, taču no septembra plānots atvērt arī sagatavošanu. «Pagaidām mūsu juridiskais statuss ir biedrība, bet nākamgad iesim cauri dokumentu kārtošanai, lai iegūtu izglītības iestādes statusu,» stāsta vadītāja Iveta Pavziniuka. Vēlmi ar domubiedriem dibināt citādu skolu radījusi neapmierinātība ar pašvaldības izglītības iestādēm. «E-klase ir svarīgāka par darbu ar bērniem. Sistēma ir izveidota tā, lai būtu vieglāk atskaitīties, nevis domātu par bērniem,» uzskata I. Pavziniuka.
Saules skolā atšķirībā no pašvaldības bērnudārziem, kur grupiņā ir ap 30 bērniem, audzinātājam vienmēr esot «brīvs klēpis, lai samīļotos un aprunātos ar katru». Arī nodarbību ilgumu un veidu piemērojot mazo vēlmēm un noskaņojumam, nevis standartiem, kurus nepieciešams izpildīt. «Ja mūzikas nodarbībā bērniem iepaticies dziedāt un viņi negrib beigt darboties, varam strādāt arī pusotru stundu,» teic Saules skolas līdzdibinātāja.
Negribēja konveijeru
«Izlaists, palaists, nepaklausīgs,» savu sākotnējo stereotipu par privātskolu bērniem raksturo Zane Johansone, kura tagad apsver domu tādu veidot arī pašas spēkiem. Sabiedrības attieksme pret alternatīvajām skolām nav krasi mainījusies, taču Z. Johansoni tas nesatrauc. «Kurš ir teicis, ka visiem ir jāmācās augstskolā. Es vismaz zināšu, ka manam bērnam ir ikdienai noderīgas prasmes, nevis tikai akadēmiskās zināšanas,» viņa teic.
Ideja bijusi jau sen, jo Z. Johansone pati nāk no mazpilsētas, kur skolās attieksme ir personiskāka, tāpēc Rīgas «konveijeros» savus bērnus sūtīt nevēlējās. Ģimenes portālā www.calis.lv atrasti domubiedri, ar kuriem izveidots Vecāku klubs. Tā aktīvisti rīko diskusijas un seminārus, lai uzzinātu labākās izglītības iespējas, ko nodrošināt saviem bērniem. «Šobrīd mēs esam starpposmā, lai saprastu, ko darīt tālāk - turpināt līdzšinējo modeli vai varbūt veidot kaut ko savu. Ļoti iespējams, ka mēs dibināsim savu skolu,» teic Z. Johansone.
Pagaidām vienīgais šķērslis Mārupes Brīvās skolas atvēršanai ir piemērotu telpu atrašana. «Es nemaz īsti nemeklēju. Kad sāk kaut ko darīt, līdzīgi domājoši cilvēki paši sanāk kopā,» par skolotāju meklējumiem alternatīvai skolai teic I. Midere. Viņa piebilst, ka vārdu «alternatīvs» esot grūti uztvert, jo brīvās skolas patiesībā esot tādas, kādām vajadzētu būt arī visām pašvaldību skolām. «Parastās skolas īstenībā ir alternatīvas,» saka I. Midere.
Pašvaldību skolās problēma esot skolotājos, nevis pašā sistēmā, jo tā nenosaka, kā cilvēkam ir jādzīvo un kādus īstenošanas veidus skolotājam izvēlēties, uzskata I. Midere. Taču ilgstoša uzturēšanās nelabvēlīgā vidē - ar to I. Midere domā vairākumu pašvaldību skolu - varot traumēt arī labākos un radošākos pedagogus. Mārupes skolā strādāšot tie pedagogi, kuri nāk no mākslas skolām vai arī pašvaldību skolu vidē «vēl nav traumēti».
No standarta neaizbēgsi
«No standarta jau neizbēgsi, bet mums vismaz ir šī garīgā nots,» saka Drustu tautskolas vadītājs Ojārs Rode. Izglītības kvalitātē viņš nevaino nedz pašu sistēmu, nedz skolotājus. Iemesls esot vide, kurā dzīvojam un kurā trūkst ideju. «Ja mums nav ideju valsts mērogā, nav arī izglītības,» uzskata O. Rode. Skolas vadītājs zina teikt, ka filiāles plāno atvērt arī Tukumā un Cēsīs. «Visam ir jānobriest. Sabiedrība laikam tam ir gatava, gan Dūles raidījums, gan Vītolu ģimene, kas aktīvi iestājas. Viss kopumā,» par sekotāju skaita pieaugumu spriež O. Rode.