«Šis darbs man ļoti patīk. Ja par kaut ko sev ir vērts uzsist uz pleca un teikt, ka bija vērts darīt, tad man tā ir aptieka. Aptieka ir mana dzīve,» saka seniore un piebilst - farmaceites profesija dzīvē viņai lieti noderējusi. Nakts darbu pensijas gados Ingera izvēlējusies tāpēc, lai «atliktu vairāk brīvā laika, ko veltīt savām seniorēm Ķekavā».
Starp pieciem vītoliem
Bērnību Ingera pavadījusi Rīgā, Krēgeru muižā pie Juglas ezera, viņas mamma tur strādājusi, bijusi skolotāja Neredzīgo skolā. «Ezera krastā auga pieci vītoli - tā bija mana mājiņa,» Ingera rāda bērnības fotogrāfijas un turpina: «Tur bija brīnišķīgs dārzs - ar valriekstiem, ciedru riekstiem, Karēlijas bērzu un liepām. Tolaik domāju, ka visiem cilvēkiem ir tāda - skaista bērnība. Uz skolu Juglā gāju trīs kilometrus. Taču mūsu māja, kur dzīvojām, bija uz sabrukšanas robežas, un mums iedeva komunālo dzīvokli Rīgas centrā, Alberta ielā. Man bija jāturpina mācības Rīgas 49. vidusskolā - tas arī izšķīra manu dzīvi.»
Skolā Ingerai patika un labi padevās ķīmija un basketbols, bet mājās kā tāds profesijas izvēles katalizators bijusi mammas medikamentu kastīte. «Mamma savulaik bija pabeigusi māsu skolu, bet medmāsām maz maksāja, tāpēc viņa izskolojās par pedagogu. Man tā patika medikamentu kastītes smarža! Mammai allaž prasīju atļauju kastīti sakārtot,» atceras Ingera.
1973. gadā, pabeigusi Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultāti, Ingera drīz vien sāka strādāt par farmaceiti Ķekavas aptiekā. «Kā jau lauku aptiekā, pašiem bija sniegs jātīra, jāapkopj apkārtne. Zāles gatavojām. Uz aptieku pēc palīdzības nāca veci cilvēki, kuri paši nevar adatā diegu ievērt, lūdza, lai pārtulkojam vai izlasām vēstules. Tur nostrādāju 38 gadus,» ar prieku par nostrādāto darba mūžu stāsta Ingera. Pensijā viņa devusies priekšlaikus - «jāļauj jaunajiem strādāt».
Labā atkarība
Būdama pensijā, Ingera dzīvo spilgtu un krāsainu dzīvi - mācījusies fotografēt, lidojusi ar deltaplānu, apceļojusi Japānu, Islandi, Āfriku, Aļasku. «Lielā ceļošana man sākās pēc 60 gadiem. Paskatījos kartē - man ir bijusi tāda neapzināta vēlme nokļūt galējos punktos, tā, lai, stāvot okeāna krastā, vējš apņem no visām pusēm un tur. Šo sajūtu izbaudīju Portugālē, Eiropas galējā rietumu punktā Roka ragā,» stāsta Ingera. Pērn rudenī viņa mēnesi pavadījusi ceļojumā uz Aļasku, tomēr visspilgtākie iespaidi gūti Āfrikā: «Ārkārtīgi aizkustināja afrikāņu dziedājumi, es atvedu mūzikas disku no Āfrikas, mājās bieži uzlieku paklausīties. Smaržas un skaņas man ir ļoti nozīmīgas, tomēr vislaimīgākā esmu latvijā. Latviju ļoti mīlu.»
Ingera allaž bijusi liela ceļotāja, jau padomju laikos ar mammu un mammas māsu, māsīcām, brālēniem devušies nedēļu garos pārgājienos ar teltīm, piemēram, no Cēsīm uz Siguldu vai apskatīt Staburagu. Vēlāk arī ar dzīvesbiedru Jāni daudz ceļojuši. «Tā ir atkarība - laba atkarība,» uzsver Ingera.
Idejas virmo visapkārt
Pirms 10 gadiem, kad Ingerai radušās veselības problēmas ar muguru, bijis jāizvēlas - regulāra vingrošana vai operācija. Ingera sākusi vingrot, taču vienatnē to darīt bijis garlaicīgi, un viņa atradusi sava vecuma un vecākas domubiedres Ķekavas senioru interešu grupā Novecosim aktīvi. Drīz vien 23 dāmām viņa kļuvusi par galveno ideju ģeneratori, kā aizraujoši pavadīt laiku dzīvesprieka un veselības uzlabošanai.
«Divreiz nedēļā vingrojam un divreiz nedēļā braucam uz Daugmales peldbaseinu, uz ūdens aerobiku. Lai būtu vēl interesantāk, vienreiz mēnesī mums ir mālu masku vai joku dienas. Pie vienas kundzes, kurai ir liels kartupeļu lauks, braucam rīkot kartupeļu pankūku dienu. Kad biju Ievas nometnē, man iemācīja veidot smilšu gleznas - ko tādu apguvusi, nevaru šīs iemaņas nenodot tālāk savām seniorēm,» stāsta Ingera un atzīst - minūtes piecpadsmit dienā gan esot jābūt vienai, jāsakārto domas.
Ingera turpina: «Man ir dārzs, aizeju uz dārzu, kur lakstīgalas dzied un idejas atnāk pašas. Būtībā tās virmo visapkārt - es taču nevaru sēdēt un nerealizēt!» Seniores kopā devušās spēlēt boulingu un minigolfu, braukušas ar plostu pa Gauju, basām kājām izgājušas Baskāju taku pie Valguma ezera, pērn nosoļojušas Veselības apļus, bet šogad ap Jāņiem iecerējušas rīkot nakts pārgājienu ar vingrošanu un uzdevumiem. «Mans mērķis ir kundzes mudināt iziet no savas komforta zonas. Lai nesēž tikai mājās pie televizora, bet sapucējas un iet cilvēkos - tas ceļ sievietes pašapziņu,» uzskata Ingera.
Ejot caur biezokni
Ingera Bērziņa izaudzinājusi dēlu un meitu, viņai ir trīs mazdēli. Diemžēl par atraitni Ingera kļuvusi 35 gadu vecumā. Pērn nelaimes gadījumā gāja bojā dēls. «Principā jau dzīvē ar visu var samierināties. Es šad tad pārlasu Akselu Munti, viņš ir labi pateicis: cilvēks visu laiku iet kā bērns caur biezokni un nezina, kas viņu sagaida. Katru dienu kaut kas nāk klāt, bet par pašu svarīgāko mirkli - par nāvi - viņš nezina. Tā ir - mēs neviens to nezinām,» nopūšas Ingera.
Tomēr kā jau farmaceitei Ingerai lūdzu, lai sajauc kādu pulverīti labām un laimīgām vecumdienām. Mirkli padomājusi, iedomātā trauciņā kā pirmo viņa ieber miedziņu. Tas ir svarīgs, lai labi justos. Nākamā lai būtu drosme un atbildība - tā esot nepieciešama arī seniora gados. Tāpat laiks jāatvēl un iespējas jāatrod iespaidu gūšanai ceļojot. Ja pāri paliek vēl 20 procenti no dzīves piespēlētajām iespējām, 12 procentus farmaceite iesaka veltīt dziedāšanai - tā palīdzot attīstīt smadzeņu darbību, saglabāt labu atmiņu, bet astoņus procentus Ingera piešķirtu krāsām: «Kā tajā Rača dziesmā par to, ka dzīve ir jākrāso - jo uz tiem pelēcīgiem neviens jau neskatās.»