Patiesi satriecoši traģiski izklausās vārdi, kādos situāciju Sīrijas pilsētā Homsā pirms dažām dienām pa telefonu BBC televīzijai aprakstījis kāds vietējais iedzīvotājs. Viņa stāstītais par to, ka «mēs te ciešam, mēs te mirstam», ka sprāgstot mīnas un citi jaudīgi lādiņi, ka «no šejienes ne uz kurieni neesot iespējams izbēgt», mudina uz pavisam drūmām pārdomām, turklāt asinspirts šajā valstī turpinās gandrīz gadu. Un nedz Arābu valstu līgai par to jau pašā sākumā nebija pārliecības, nedz Rietumiem, nedz Krievijai ar Ķīnu, kas abas kārtējo reizi izpaudušās ar savu nekonstruktīvo nostāju, nav izdevies acīmredzami pietuvināties, ja ne mieram, tad vismaz pamieram šajā valstī. Kamēr izgāžas balsojumi ANO Drošības padomē, tikmēr iet bojā nākamie desmiti cilvēku. Redzams, ka arī tām valstīm, kas gribētu apturēt Sīrijas valdnieka Bašāra el Asada sankcionēto slepkavošanu, līdz šim nav atradies iedarbīgu līdzekļu. Un par to tās saņem cinisku vērtējumu no Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova, kas ironiski norāda uz Rietumu histēriju. Te vietā norādīt, ka slepkavošana tik ilgi turpinās tieši Maskavas ambiciozās politikas dēļ - pirms prezidenta vēlēšanām Vladimiram Putinam ar pilnu krūti jādemonstrē dzelžains antiamerikānisms un jāparāda, ka Krievija tomēr ir uzskatāma par pasaules lielvaru. Taču šoreiz drīzāk ir gadījies pāršaut pār strīpu un noticis vēl nebijušais - Maskava nostājusies konfrontācijā ne vien ar Rietumiem, bet arī gandrīz ar visu islāma pasauli. Varbūt tāpēc tika pieņemts lēmums deleģēt Lavrovu un ārējās izlūkošanas šefu Mihailu Fradkovu uz tikšanos ar Asadu, lai savam sabiedrotajam liktu saprast, ka situācija kļuvusi nopietna, no otras puses, lai izvestu Krieviju sausām kājām no sarežģītās situācijas, uzrādot spējas risināt nopietnus konfliktus.
Lavrova paziņojums par Asada apņemšanos apturēt vardarbību valstī un referenduma sagatavošanu par konstitucionālām reformām nešķiet nopietns, pats galvenais - visdrīzāk to nepieņems opozīcija. Visticamāk, vēl nav par vēlu ieklausīties Arābu līgas priekšlikumā par pilnvaru nodošanu Sīrijas viceprezidentam un brīvu vēlēšanu sarīkošanu. Asads sen ir aizgājis par tālu, turklāt «piegriezies» pat Arābu līgai, kas pirmo reizi pieņēmusi lēmumu ar aicinājumu par kādas valsts vadītāja atkāpšanos. Sīrijas valdošajam klanam ir pietrūcis spēju izvērtēt jauno situāciju, ko spilgti apliecināja notikumi arābu valstīs pagājušā gada garumā. Arābu pavasaris parādīja, ka ir atnākuši jauni laiki, kas nozīmē lielas izmaiņas šajās valstīs. To apstiprināja Kadāfi un Mubaraka varas beigas Lībijā un Ēģiptē, no kā Asadam būtu vajadzējis kaut ko mācīties. Vēl nav par vēlu atstāt valsti, un varbūt, ka Krievija var viņam piedāvāt rezerves nosēšanās aerodromu.