Darbs, kas jāveic tirgotājiem, latus nomainot pret eiro, ir pamatīgs, jo ir daudz dažādu nianšu, par kurām jādomā. Piemēram, pilnībā jānomaina aparatūra, kas atpazīst viltotas naudaszīmes.
Lielākie sarežģījumi gaidāmi janvāra sākumā un ir saistīti ar to, ka apritē būs divas valūtas - gan lati, gan eiro. Jāņem arī vērā, ka cenu dubultās atspoguļošanas laikā būs tādas cenas zīmes, uz kurām būs sešas cenas - latos akcijas cena, akcijas cena tiem, kam ir, piemēram, mūsu uzņēmuma lojalitātes karte, un iepriekšējā, pirmsakcijas cena, un būs arī šīs trīs cenas eiro. Savukārt no 1. janvāra eiro kļūs par galveno valūtu un cenām latos būs tikai informatīva nozīme.
Mums ir liels skaits darbinieku, apmēram 5000 cilvēku, un lielākā daļa strādā tieši veikalos, birojā strādā tikai daži simti. Lai eiro ieviešanas procesam sagatavotos, rīkojam iekšējās darbinieku apmācības, turklāt mācības organizē arī Latvijas Banka. Rūpīgāk sagatavojam daļu darbinieku, kuri savukārt apmācīs pārējos.
Vispār jau nekā grūta nav, jāapgūst elementāras lietas, tikai tās jāiegaumē un jāatceras. Esmu pārliecināts, ka janvārī veikalos ļoti daudzi pircēji prasīs pārdevējai, piemēram: «Līdz kuram datumam jūs pieņemsiet latus? Bet ko man ar latiem darīt pēc šī datuma?» Mēs apmācām darbiniekus atbildēt arī uz šādiem jautājumiem.
Ir risks, ka eiro ieviešanas periodā apritē parādīties viltoti eiro?
Es ceru, tā nebūs, bet pastiprināta uzmanība būs nepieciešama, it īpaši tāpēc, ka skaidras naudas daudzums apritē pieaugs, turklāt mūsu valsts iedzīvotājiem joprojām patīk maksāt skaidrā naudā. Tikai 30% pircēju veikalos par pirkumiem norēķinās ar bankas karti, bet 70% - skaidrā naudā. Eiro būs neierasta valūta ne tikai pircējiem, bet arī veikalu kasieriem, tāpēc centīsimies biežāk pārbaudīt jaunās banknotes.
Pārbaudīsiet pie kases katru banknoti?
Katru varbūt ne, bet eiro noteikti pārbaudīsim biežāk nekā ierastos latus.
Kāpēc daudzi pircēji maksā skaidrā naudā, nevis ar karti, lai gan tāda iespēja tirdzniecības centros ir nodrošināta? Ēnu ekonomikas faktors vai vienkārši ieradums maksāt ar banknotēm un monētām?
Domāju, ka abi jūsu minētie faktori. Turklāt vēl jāņem vērā Latvijā pastāvošā spēcīgā neticība valsts institūcijām. Ir cilvēki, kuri saka: «Savus uzkrājumus latos pret eiro mainīšu tikai pēdējā brīdī, jo, ja nu vēl kas mainās, varbūt kurss tiks mainīts.» Ir arī tādi cilvēki, kuri ir ļoti, ļoti piesardzīgi, neuzticas nevienam.
Līdz ar eiro ieviešanu pieaugs to cilvēku skaits, kuri veikalos maksā ar norēķinu karti?
Ceru, ka pieaugs. Cilvēki, kuri norēķinās skaidrā naudā tāpēc, ka ir saistīti ar ēnu ekonomiku, nesāks kartes izmantot, bet tie, kuri vienkārši ieraduma dēļ nēsā banknotes un monētas naudas makā, varētu pakāpeniski pāriet uz bezskaidras naudas norēķiniem. Mums, tirgotājiem, protams, arī ir vienkāršāk, ja pircēji norēķinās ar bankas karti, - mazāks inkasāciju apjoms, mazāk skaidras naudas, arī mazāk iespēju kļūdīties. Cilvēki ir cilvēki, kļūdās gan pircēji, gan kasieri, it īpaši jau mācību procesā, un kļūdu faktoru nekad nevar pilnībā izslēgt.
Iepriekš teicāt, ka eiro ieviešanas izmaksas jūsu vadītajam lielveikalu tīklam varētu būt ap 150 000 latiem. Šo summu segsiet no uzņēmuma līdzekļiem?
Protams. Ļoti liela daļa naudas ir ilgtermiņa ieguldījumi, kas tāpat būtu jāveic - varbūt pēc gada, pēc diviem, bet eiro ieviešana ir iemesls pasteigties.
Preču cenas Rimi veikalos eiro ieviešanas izmaksu dēļ nepieaugs?
Noteikti nē.
Kas pamudināja pievienoties iniciatīvai Godīgs eiro ieviesējs, jo godprātīgi cenas jāpārrēķina arī tad, ja nepievienojas šai iniciatīvai? Uztverat to kā mārketinga instrumentu?
Latvijā vēsturiski pār tirgotājiem gulst aizdomu ēna, vai tikai viņi strādā korekti, vai tikai rīkojas godprātīgi. Mēs gribam parādīt, ka nodarbojamies ar godīgu biznesu un cenšamies būt labs sadarbības partneris valdībai. Turklāt esmu pārliecināts, ka pāreja uz eiro nesīs daudz pozitīva Latvijas ekonomikai, un, ja mēs varam šo procesu sākt savstarpējā uzticības gaisotnē, tad mēs to darām. Iespējams, būs tirgū kādi darboņi, kuri pāreju uz eiro izmantos, lai iegūtu papildu labumu.
Igaunijas pieredze liecina, ka tādi bija?
Pa kādam negodīgam darbonim gan jau bija. Tomēr jāņem vērā, ka tirgotāju visvairāk soda pircējs - nenākot, nepērkot preces. Rezultātā mazinās apgrozījums. Mazumtirdzniecībā pircēju attieksmi sajūt ļoti ātri.
Paši apņematies kontrolēt, ka visos veikalos tiek ievēroti iniciatīvas Godīgs eiro ieviesējs nosacījumi?
Cenas mūsu veikalos tiek noteiktas centralizēti, tāpēc nekādas atšķirības nevarētu būt.
Nebaidāties no apgrozījuma krituma psiholoģiskā faktora dēļ, ka prece, kuras cena patlaban ir 99 santīmi, maksās pāri vienam eiro?
Precīzi pateikt, kā cipari ietekmēs apgrozījumu, nevar, jo Latvija ir pirmā valsts, kurā cenu cipari palielinās. Nedēļu vai divas piesardzība tērēt naudu varētu būt, un, iespējams, cilvēki kļūs uzmanīgāki un rūpīgāk sekos līdzi saviem tēriņiem, bet ceru, ka cilvēki pieradīs pie cipariem dubulto cenu atspoguļošanas periodā. Turklāt arī algas skaitlis, pārrēķinot no latiem uz eiro, būs lielāks.
Patlaban pircējiem galvenais preču izvēles faktors ir cena?
Latvijas pircēji ikdienas ieradumos ir konservatīvi, reti izvēlas jaunas, neierastas pārtikas preces. Cena nenoliedzami ir svarīgs faktors, bet pircējiem būtiski arī, lai iepirkties būtu ērti, lai preču klāsts būtu viegli pārskatāms, lai preces veikalā varētu atrast bez grūtībām. Ir svarīga arī augsta apkalpošanas kultūra. Turklāt neviens negrib nopirkt pārtiku, kas mājās jāmet ārā, tāpēc ļoti svarīgs faktors ir pārtikas preču kvalitāte. Mēs cenšamies nodrošināt, lai produkts tiktu pareizi uzglabāts, izvirzām stingras prasības ražotājiem; jāsaka arī, ka lielākā daļa ražotāju atbildīgi izturas pret savas produkcijas kvalitāti.
Esat pārtraukuši sadarbību ar kādu preču piegādātāju?
Gadās, tas gan nav bieži, bet tādas situācijas, nenoliegšu, ir bijušas.
Šovasar atkal saasinājusies diskusija starp piena pārstrādātājiem un tirgotājiem, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības priekšsēdētājs Jānis Šolks asi izteicās par piecenojumu, ko tirgotāji uzliek piena produktiem. Kas īsti ir konflikta pamatā?
Šolka kunga dati ir pārspīlēti - vispirms jau apgalvojums, ka piens maksā 70 santīmu litrā. Domāju, ka uzņēmumi, kas apvienojušies Šolka kunga pārstāvētajā asociācijā, zina tikpat labi kā mēs, ka piena cena ir pat zem 50 santīmiem un vidēji piena litrs maksā no 45-46 līdz 59-60 santīmiem. Arī par minēto 45% piecenojumu pienam jāsaka - nu nav tāda piecenojuma, nezinu, kur šāds skaitlis ņemts.
Notiek tendencioza informācijas pasniegšana, turklāt ne jau pirmo reizi. Tomēr šādi skaļi paziņojumi galvenokārt izskanējuši tieši no piena pārstrādātāju nozares, nevis no kādas citas nozares puses, un es to uztveru kā publiski izdarītu spiedienu uz tirgotājiem.
Protams, mēs neesam ar mieru pieņemt jebkura uzņēmuma cenu kāpumu bez diskusijām. Turklāt piena produktu aprites ķēde ir visdārgākā - jānodrošina uzglabāšanai nepieciešamā temperatūra, loģistika un tā tālāk. Ja mēs pakļautos piena pārstrādātāju publiski paustajam spiedienam un piecenojumu mazinātu, kādai citai produktu grupai piecenojums būtu jāpieliek klāt. Bet vai būtu pareizi, ka maize kļūst dārgāka tāpēc, ka pienam jākļūst lētākam? Manuprāt - nē!
Uzņēmēji, kas strādā apavu un apģērbu tirdzniecībā, teikuši, ka piecenojums ir pat pāri 50% līdz atlaižu akcijai. Cik liels tad ir vidējais piecenojums piena litram?
Nepārtikas precēm ir tāda specifika, ka ir sezonas sākuma cena, sezonas vidus cena un pēc tam sezonas izpārdošana.
Pārtikas tirdzniecībā katrai precei ir savs konkrētais piecenojums, mums arī nav tāda viena konkrēta Rimi piecenojuma. Bet 45% nav vispār nevienam pienam, daļai piena piecenojums ir zem 20%. Pēc Konkurences padomes aprēķiniem, kas izdarīti pirms dažiem gadiem, piecenojums pienam bija ap 20%.
Bez Latvijas piena pārstrādātāju produkcijas savos veikalos varat iztikt?
Nevaram. Ja runa ir par svaigo pārtiku - 80% no piedāvātā klāsta ir Latvijas preces, jo pircēji veikalos meklē vietējās preces. Pie mums, tāpat kā ļoti daudzās Eiropas valstīs, cilvēki aizvien vairāk grib ēst savas valsts pārtiku. Protams, Latvijā nevaram saražot Francijas līmeņa vīnus, un banānus mēs vispār te neaudzējam, bet tā produkcija, ko var saražot pašu valstī, ir jāpiedāvā, jo pircēji veikalos to meklē. Lielveikalu tīkls nevar nestrādāt ar vietējiem uzņēmumiem, tāpēc jāatrod kompromiss, un parasti mēs arī atrodam. Tikai, kā jau teicu, piena pārstrādātāju nozare atšķiras no daudzām citām tieši ar ļoti asiem paziņojumiem - gan par sadarbības partneriem, gan arī savstarpēji.
Būtu kopīgi jācīnās par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes samazināšanu pārtikai?
To vajadzētu darīt, daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir samazinātā PVN likme pārtikai. Nav jau tā, ka mums uzreiz jādara tas, ko dara citi, bet, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju samērā zemo ienākumu līmeni un iespaidīgo mazturīgo iedzīvotāju skaitu, tas būtu jādara, jo, samazinot PVN likmi pārtikai, var palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem palīdzību visvairāk vajag.
Gan uzņēmēji, gan valsts ierēdņi un politiķi atzīst, ka nepieciešams mazināt darbaspēka nodokļus, bet nav vienprātības par optimālākajiem variantiem.
Neapliekamā minimuma celšana varētu palīdzēt, jo tādā veidā palīdzību saņem tie cilvēki, kam to visvairāk vajag. Tomēr gribu uzsvērt, ka jebkādi darbaspēka nodokļu mazināšanas pasākumi vērtējami atzinīgi. Visiem skaidrs, ka daļa Latvijas biznesa ir pelēkajā sektorā tieši tāpēc, ka netiek galā ar nodokļu slogu.
Ir gan uzskats, ka tie, kuri strādā pelēkajā zonā, tajā arī strādās, pat ja nodokļi tiks samazināti.
Protams, ir jau uzņēmēji, kuri domā: «Nemaksāšu nodokļus vienkārši tāpēc, ka nemaksāšu.» Bet pelēkajā zonā ir daudz tādu uzņēmēju, kuri nodokļus maksātu, ja nodokļu slogs samazinātos. Nenoliedzami - modelis, kā treknajos gados ekonomika attīstījās, nebija ilgtspējīgs, bet tomēr iezīmējās tendence - ja ienākumi aug, pelēkā ekonomika un noziegumi mazinās.
Daudz diskutēts par to, ka lielveikaliem ir ļoti garš darba laiks, turklāt septiņas dienas nedēļā. Arī uzņēmēji, kas savus veikalus atvēruši tirdzniecības centros, teikuši, ka darba laiks ir neadekvāti ilgs.
Ja veikals ir atvērts no septiņiem rītā līdz pusnaktij, tad tas ir tāpēc, ka veikalā netrūkst pircēju. Ikviena veikala darba laiku nosaka pircēji, mēs tikai pielāgojamies. Turēt atvērtu veikalu, ja pircēji nenāk, ir ļoti neizdevīgi, jo jāapmaksā taču kasieru darbs, apsardze, elektrība. Tas būtu kā sūtīt pilnīgi tukšu vilcienu uz Pierīgu un atkal atpakaļ.
Pircēji par pārtikas lielveikaliem sūdzas, ka pie dažām kasēm regulāri veidojas milzīgas rindas, jo citas kases nestrādā.
Mēģinām prognozēt pēc iespējas labāk, cik kasēm jābūt atvērtām. Ir svarīgi pēc iespējas optimālāk sadalīt darbinieku stundas un grafiku. Ja darbinieki atrodas kasēs, bet nav pircēju, tas arī īsti labi nav. Turklāt, neraugoties uz samērā augsto bezdarba līmeni Latvijā, mums ir problēmas atrast darbiniekus.
Varbūt iemesls ir zemais atalgojums?
Nedaudz algas piekoriģējam. Nezinu, kā lai panāk, ka valsti radikāli pieaug vidējā alga. Mūsu peļņa arī nebūt nav milzīga. Bet par darbinieku atrašanu - paradokss ir, ka atšķirībā no labajiem gadiem, kad bezdarbs bija ļoti mazs, tagad bezdarbnieku skaits ir liels, bet strādātāju trūkst.
Varbūt izvirzāt ļoti augstas prasības?
Protams, gluži katru darbā nepieņemam, bet visumā iegūt darbu lielveikalā ir viegli.