Atzīšos, man ļoti patīk saņemt dāvanas. Vismaz kādreiz bērnībā patika, kad pirms kārtējās dzimšanas dienas klusībā nepacietīgi domāju, vai tā būs kāda jauna, sen iekārota grāmata. Tā ir vienīgā dāvana, kuru gaidu un ar prieku saņemu arī tagad, laikam tāpēc, ka zināmu iemeslu dēļ grāmatveikaliem bieži nākas mest līkumu. Lai neiekārdinātos. Dāvanu karte kādā no grāmatu veikaliem man vēl joprojām dod tādu vibrējošu laimes sajūtu, kuru novilcinu gandrīz vai līdz kartes termiņa beigām, gandrīz ik dienas ieejot veikalā un pārcilājot grāmatas plauktos. Sākumā gribas nopirkt vai visu veikalu, tad atlasu tās, bez kurām nu nekādi nevarētu iztikt…un galu galā aizeju, neko nenopirkusi. Tikai pēc kāda laika saprotu, ka lielāko prieku deva ne tik daudz pati dāvanu karte, cik tā izvēles iespēja, kas dota tieši man.
Jubilejās dāvinātā nauda gan pēc bēdīgas pieredzes visbiežāk tiek tērēta nevis kādam ilgotam pirkumam, bet gan piemirsta, nepatīkama un īpaši uzmācīga rēķina samaksai. Prieka nekāda, tikai neērtības sajūta, ka mīļu cilvēku dāvināto naudu esmu atdevusi, piemēram, namu pārvaldei vai siltumtīkliem.
Citas dāvanas? Nu, esam taču piedzīvojuši tādu vecumu, ka viss jau ir. Trauki, gultasveļa, galdauti, mikseri un kafijas dzirnaviņas - tos agrāk deficīta laikā dāvināja kāzās un kristībās. Briesmīgi dārgas piezīmju grāmatiņas ādas vākos, kuras kaudzēm krājas vēl no iepriekšējām jubilejām, ar labi domātu novēlējumu tajās rakstīt dzejoļus (nekad mūžā tādos sarkofāgos neesmu uzrakstījusi nevienu jēdzīgu rindu). Tas ir garām! Ko tad?
Zinu, cik grūti izvēlēties, ko jubilāram dāvināt. Pati esmu mocījusies, labu un maciņam atbilstošu dāvanu meklējot. Tāpēc, iespējams, kāda forša ideja atvieglotu šīs mokas. Tikai tīšām piemeklēt vai pievilkt aiz ausīm labdarības mērķi gan negribētu. Pie mums pat simt gadu jubilejā nedāvina tik dārgas dāvanas, lai ar šo naudu varētu segt kāda cilvēka operācijas izmaksas, tā pildot nevarīgās Veselības ministrijas funkcijas. Varbūt sametīsimies kādas sen gaidītas grāmatas izdošanai, manā gadījumā tas varētu būt Latgales zaļais ceļvedis, kas patlaban pieejams tikai virtuāli. Varbūt vienai puķu dobei pilsētas centrā, tajā ziedētu atraitnītes un peonijas. Vai kādas Latgales lauku baznīciņas altāra remontam. Tas nekas, ka to latiņu pietiktu tikai vienam Piedrujas eņģelītim, kas vēl joprojām rauš komiski lielā kabatas drāniņā mūsu visu kopīgās asaras.