Par spīti tam, ka šādi darbi nav uzskatāmi par Zemessardzes pamatfunkcijām. Tās ir pavisam citas - regulārs darbs, kas veltīts iespējamā valsts apdraudējuma novēršanai un ir veicams ciešā sadarbībā ar profesionālo armiju. Par nelaimi, daudz kas liecina, ka dzīvē viss kārtējo reizi izskatās citādi. Ja tā nebūtu, tad diezin vai Zemessardzes bataljonu komandieriem vajadzētu iegrimt pārdomās par to, kas īsti šai patriotiski orientētajai organizācijai būtu veicams.
Vai tagad, nepilnus divdesmit gadus pēc Zemessardzes izveidošanas, būtu jāvaicā, kādi ir šīs organizācijas uzdevumi un mērķi? Kas traucējis līdz šim atcerēties atbildi uz pašu svarīgāko jautājumu - kas ir galvenais Zemessardzes uzdevums? Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas ir skaidri definēts - valsts sauszemes teritorijas aizsardzība.
Dažādās likstas un neizdarību militārajā jomā lielā mērā varētu skaidrot ar pārspīlēti stingro slepenību, kas aizvadītajās divās desmitgadēs piesegusi nepilnības bruņotajos spēkos, kā arī sabiedrības zemo interesi par militāro jomu kopumā. Visai kļūdaini, jo par savas naudas mērķtiecīgu izlietošanu sabiedrībai tomēr nāktos rūpēties.
Pašlaik nav pārliecības nedz par naudas izlietojuma atbilstību valsts interesēm, nedz arī Zemessardzes spējām aizsargāt savu valsti. Dokumenti rāda optimistiskus skaitļus - nepilni 11 tūkstoši zemessargu visā Latvijā. Bet kurš var pateikt, cik reāli liels ir šo cilvēku skaits, ar kuriem iespējams rēķināties draudu situācijā? Kam ir zināms, cik vīru atrodas Īrijā un cik daudziem gadu skaits vairs īsti neļauj pildīt lielu fizisku slodzi prasošus uzdevumus?
Zemessardzei arī jāspēj pildīt armijas kaujas atbalsta un kaujas nodrošinājuma funkcijas. Nākas šaubīties, vai šis pienākums ir pa spēkam, jo pagaidām no runām par lielu zemessargu vienību - bataljona vai divu līmenī - piedalīšanos kopējās mācībās ar armijas sauszemes spēku brigādi tā arī nav tikts. Var ar skaudību atkal noskatīties ziemeļu kaimiņu virzienā, kur armijas manevros piedalās 3,5 tūkstoši igauņu no zemessargu organizācijas Kaitseliit. Arī Lietuvā situācija ir ievērojami labvēlīgāka, bet Šveices piemērs, kur visi pilsoņi ik gadu - gan baņķieri, gan juristi, gan zemnieki - atkarībā no savas pakāpes militārās mācībās pavada zināmu dienu skatu, šķiet pilnībā nesasniedzams. Viens ir skaidrs - Zemessardzes pastāvēšanai rodama jēga tikai tad, ja to iespējams pakļaut nopietnai reformēšanai.