Divu gadu pūles
ASV militārās akadēmijas ir ļoti spēcīgas kā militārajā, tā civilajā izglītībā, un Latvija ik gadu to uzņemšanas komisijām var ieteikt savus kandidātus. Nav gan tā, ka ieņemt kādu no Latvijai pieejamajām studiju vietām ir viegli, pat ja konkurentu tikpat kā nav, stāsta Mikus. Viņa ceļš līdz uzņemšanai Vestpointā bijis gana ilgs un ne bez nopietnām pūlēm.
Iestāties Vestpointā Mikus mēģināja jau pērn, taču līdz veiksmei pietrūka pavisam maz. Šāgada uzņemšanā konkurence nebija tik sīva, un Mikus pagājušā gada rezultāti bija pietiekami, lai saņemtu priecīgo ziņu - uzņemts! Vidusskolas skolotāju rekomendācijas un sekmju izraksts jau bijis kabatā, atkārtoti nācies nokārtot tikai fiziskās sagatavotības pārbaudījumu. Tas Mikum grūtības nesagādāja, jo jau kopš pamatskolas viņš mērķtiecīgi trenējies. Puisis gan atceras, ka ar SAT un TOEFL eksāmeniem gājis grūtāk. Mazliet iegāzusi angļu valoda. Mikus stāsta, ka tas ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem arī citiem pretendentiem, kas piesakās, lai iegūtu Latvijas puses nosūtījumu iestājai Vestpointā. Viņš pats, pirms pāris gadiem atnākot uz Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centru (RAC), domājis, ka, gaidot iespēju pieteikties studijām Vestpointā, slīpēs savas angļu valodas zināšanas, bet tam nav sanācis laika, jo Mikus ieskaitīts Alūksnes jaunkareivju kursā. «Divus mēnešus nodzīvoju pa mežu, tad saņēmu zvanu no Latvijas Aizsardzības akadēmijas, ka pienācis laiks likt eksāmenus,» puisis smaidot stāsta par nu jau aiz muguras palikušajām grūtībām, bet min arī kādu problēmu - daudzi jaunieši, kas šos pārbaudījumus varētu izturēt, ar armiju negrib saistīties.
Meža pieredze
Mikus par karavīru gribējis būt vienmēr. Jau pamatskolā sācis darboties jaunsargos, kur uzzinājis, ko nozīmē izdzīvošanas skola, pārgājieni, ieroči. Interesi par militāro jomu palīdzējis nostiprināt arī tēvs - zemessargs un mednieks. Vidusskolas laikā Mikus gadu aizbraucis pastrādāt uz Īriju, kur sapratis, ka «ne vella» nemāk angliski, tāpēc, atgriezies Latvijā, šīs svešvalodas apguvei veltījis daudz vairāk uzmanības. Pēc vidusskolas devies uz RAC un teicis - gribu uz Ameriku, uz Vestpointu. Divos gados, līdz izdevies iestāties šajā sauszemes spēku akadēmijā, Mikus paspējis apgūt gan karavīra pamatkursu, gan jaunākā instruktora kursu, pamācīties Aizsardzības akadēmijā un padienēt jūras spēkos. Jūra gan nav patikusi, un daudz labprātāk Mikus stāsta par savu dižkareivja dienestu Latvijas armijas 2.kājnieku bataljonā. Skrējis pa mežu, pildījis pavēles, un tas ļāvis izveidot priekšstatu par armijas funkcionēšanu. «Tas ir ļoti labi, jo mēdz būt lieli komandieri, kas nekad nav bijuši kareivji, un viņi īsti neredz un nejūt, kas notiek armijas apakšā,» Mikus skaidro. Šī pieredze viņam devusi arī daudz labu biedru, kurus tagad mazliet žēl atstāt. Tomēr pēc studijām Vestpointā Mikus Latvijas armijā atkal atgriezīsies kā virsnieks - tās ir saistības, kas jāpilda, taču viņš, kā pats saka, nemaz nevar sevi iedomāties citā vidē. «Tās jau ir arī divu valstu attiecības, nevis tikai mans lēmums.»
Medusmaizes nebūs
Uz Vestpointu Mikus dosies jau Jāņu dienas rītā, lai ASV uzreiz sāktu mācības kadetu kandidātu kursā. Tie, kas šo sākuma posmu neiztur, tiek atskaitīti un līdz četru gadu ilgajai pamatstudiju pro-grammai nemaz netiek. Mikus ir pārliecināts, ka visam ir gatavs - arī dzelžainajām disciplīnas prasībām. «Runā, ka pie mums, salīdzinot ar turieni, esot medusmaize. Būs jāpierod,» viņš nosaka. Vestpointas 4.kursā patlaban mācās viens students no Latvijas, un Mikus, ar viņu sarakstoties, noskaidrojis, ka akadēmijā viņu gaida ļoti plašs izvēles nodarbību klāsts (izpletņlēkšana, dažādas cīņas, basketbols u.c.) un augstā līmenī pasniegti akadēmiskie mācību kursi - ekonomika, matemātika, militārā un civilā inženierija.
Labs karavīrs, pēc Mikus domām, ir uzticams, fiziski attīstīts un noteikti - savas valsts patriots. Patriotisma viņam netrūkst, arī citas kvalitātes izkoptas līdz labam līmenim, tomēr vēl ir ļoti daudz lietu, kurās augt. Nākotnē noteikti gribētos aizdienēties līdz kādai augstākai pakāpei, jo slikts tas karavīrs, kas negrib kļūt par ģenerāli. Tomēr Mikus teic, ka negribētu, lai tas notiek ļoti strauji. «Jo tu esi augstākā pakāpē, jo tu vairāk aizmirsti par mežu, tavs vienīgais ierocis tad ir papīrs un pildspalva. Man vairāk patīk darbs ar cilvēkiem, patīk skriet un darīt, tāpēc arī atnācu uz armiju, un to gribētos turpināt pēc iespējas ilgāk,» viņš saka un piebilst, ka cilvēku vadību, tāpat kā taktikas prasmes, var slīpēt un slīpēt. Mikus uzskata, ka militārajā jomā nākotnes perspektīvu neaptrūksies ne pašam, ne Latvijai. Latvijai vēl nav virsnieku, kas izauguši neatkarības laikā, bet starp lielajām NATO dalībvalstīm arī mūsu valstij ir sava vieta un savs uzdevums. «Mazs cinītis gāž lielu vezumu,» Mikus smaida.