Kolkas iedzīvotāji ir pateicīgi un priecīgi, ka Baiba paveikusi ko tādu, kas daudziem liekas neiespējami. Pamatīgais kultūrvēsturiskais pētījums ļaus apzināties savas saknes un iespējams kādu iedvesmos uz līdzīgu soli arī citviet.
Iedvesmo vēstules
Kolka ir Baibas bērnības zeme, kur pavadītas vasaras, jo mamma savulaik izvēlējusies studijas un dzīvi Rīgā, bet 2006. gadā abas atgriezās Kolkā pavisam.
Baiba Šuvcāne atzīst, ka šie četri gadi ir bijis pēdējais brīdis, lai vēl paspētu uzklausīt pamatiedzīvotājus, jo materiālu vākšanas laikā desmit jau devušies aizsaulē, kopdarbu nesagaidīja arī Valda Marija Šuvcāne.
Bērnībā īpašs kontakts izveidojies ar vectēvu Didriķi Blūmu, kurš bijis īstens lībietis. Izglītību viņš pamatā ieguvis pašmācības ceļā, bet vadījis korus Lielirbē un Kolkā, spēlējis vijoli, apguvis radiotehniku. Mazo Baibu aizrāvis ar interesantiem stāstiem par zveju jūrā un tālām zemēm. Iespējams, tas vēlāk pamudinājis meiteni studēt ģeogrāfiju, jo interesējusi gan vēsture, gan arhitektūra, gan teātris...
Vecvecāki savā starpā runājuši latviski, tikai ar kaimiņu zvejniekiem dzimtajā lībiešu valodā. Baiba atzīstas, ka lībiski nav mācīta, iespējams tāpēc, ka bija padomju laiki, varbūt tāpēc, ka neuzskatīja par būtisku, visus vārdus nezinot, bet atmiņā palikusi valodas melodija, kas tagad ļauj atšķirt, vai tā iemācīta mākslīgi vai ir dzimtā.
Vectēvs Baibai uz Rīgu rakstījis skaistas un sirsnīgas vēstules. Fragmenti no tām publicēti arī grāmatā. «Kad papīros atradu vienu, ko viņš rakstījis manai mammai, asaru kamols saskrēja kaklā, tas bija viens no emocionāliem pamudinājumiem, ka par šādiem cilvēkiem ir jāraksta,» atceras lībiešu pēctece.
Vācot materiālus grāmatai, lielu grūtību nav bijis, jo vietējie kolcenieki zināmi, nav lieguši fotogrāfijas, albumos pielīmētās pat izgriezuši, ja tas vajadzīgs kopējai lietai. Vispirms gājusi pie dzimtām, kas Kolkā dzīvo jau sestajā, ceturtajā paaudzē, tie ir pamatiedzīvotāji, kuriem ir lībiskās saknes, bet pārsvarā neviens lībiešu valodu vairs nezina.
Uzrunājot senos kolceniekus, gandrīz visu pirmā reakcija bijusi: es neko nezinu, aizej labāk pie kaimiņa, bet Baiba atteikusi: man jau neko nevajag, parunāsim tāpat par dzīvi. Kā vēlāk atklājies, no katra šāda dzīvesstāsta varot uzrakstīt grāmatu, jo no tiem iespējams uzzināt, kas Kolkā notika, kā strādājuši un dzīvojuši, kā viss attīstījies. Vietām publikācijā atstājusi gandrīz visu kolorīto stāstījumu ar fantastisko runas veidu.
Kolorīti cilvēki
Īpašs stāsts ir par 96 gadus veco Faniju Budovsku. Pētniece to uzskata par fenomenu, jo cienījamā vecumā saglabājies spožs prāts, izcilas stāstītājas dotības. Kad pārbaudījusi Fanijas stāstītos konkrētos faktus par notikumiem pēc Pirmā pasaules kara, viss atbildis dokumentētajām liecībām. «Spoža galva, briljanta atmiņa, vēl ravē arī dārzu!» sajūsmināta Baiba. Grāmatas nodošanas termiņi nav bijuši svarīgi, bet strādājusi arvien neatlaidīgāk, lai grāmatu sagaidītu arī Fanijas kundze, kas ar lielu interesi sekojusi tās tapšanai. Baibai par pārsteigumu, viņa atklājusi, ka pārzinot arī datoru. «Vai tad pasaulē ir tāda lieta, ko cilvēks nevarētu iemācīties, ja labi grib?» noteikusi kolceniece, kuras mūžs jau tuvojas simt gadiem.
Vitāls, kolorīts un asprātīgs esot Artūrs Pirvics, no viņa vienmēr paturot prātā atziņu, jo cilvēks ir vecāks, jo viņam vairāk jākustas, tikko sāksi sēdēt, tā cauri. Pašam jau 86 gadi, bet vēl tagad izstaigā visus Kolkas mežus.
Baibu gan uz kustēšanos nav īpaši jāmudina, jo jūrā peldas katru dienu no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Kad viesojamies viņas vectēva mājās Valki, uz auklas karājas peldkostīms. «Tas ir mans karogs, un vienmēr smejos, ka tā ir zīme, ka prezidents ir pilī.»
Baiba nebeidz jūsmot par doto iespēju dzīvot Kolkā, par jūru, pasakaino dabu un no sirds priecājas, ka dzīvē izdevies sastapt jaukus cilvēkus, arī grāmatas tapšanas laikā. «Blakus ir daudz labu cilvēku, bieži to nepamanām, jo pa virsu puto melnais slānis, bet labā straume šobrīd iet kaut kur pa apakšu,» pārliecināta kolceniece.
Viņa nevarot nepieminēt Dundagas novada domi, Kolkas pagasta vadību, uzņēmumus Kolkasrags un Līcis 93, Kultūrkapitāla fondu, privātos ziedotājus, kas ticējuši, ka arī dižķibeles laikā ir vērtības, kas jānosargā.
Radoši un pamatīgi
24 gadus Baiba Šuvcāne strādājusi Nacionālajā teātrī par galvenā režisora palīdzi. Kā viņa atceras, teātrī tie bijuši zelta laiki, jo galvenā prioritāte bijusi radošs darbs, mākslinieciski augstvērtīgas izrādes. Alfrēds Jaunušans, ar kuru kopā strādāts visilgāk, bijis mākslinieks līdz pēdējai vīlītei un allaž uzsvēris, ka teātrī galvenais ir aktieris un lugās - cilvēku savstarpējās attiecības. Tādēļ tagad esot grūti skatīties izrādes, ja tās emocionāli neuzrunā, ja ir «tikai režisora saštukoti pekstiņi jeb štuki muki».
Baibai raksturīgs pamatīgums, vai tas bijis darbs dabas aizsardzībā, teātrī vai vēlāk, gatavojot mēnešrakstu Līvli un Lībiešu gadagrāmatu. Tikpat pamatīgi kā Mervalas rūnakmenī 1040. gadā iecirstā ziņa par Kolkas ragu, kas bijis par atskaites punktu pētījumam par Kolkas ciemu un tā iedzīvotājiem.