Datorspēles vēl nevienam sapņos nerādījās, kad padomju laika bērni pagalmā bieži spēlēja kariņu ar rotaļu ieročiem, paši atdarinādami to skaņas. Nav jau, protams, slikti, ka jaunā paaudze aug patriotiski noskaņota un ar laiku ir gatava savu tēvzemi aizstāvēt pret «sliktajiem zēniem» ar ieročiem rokās. Problēma rodas, kad ienaidnieku saredz citādi - arī politiski - domājošajā, bet vardarbības lietošana liekas piemērotākais veids, kā tikt ar viņu galā. Tā kā ASV lielākoties ir ļoti viegli tikt pie šaujamieroča, tad atliek vien gaidīt kārtējo tā nepareizu izmantošanu ar šausminošām sekām.
No lodes nav pasargāts neviens amerikānis, tomēr Konstitūcijā garantētās tiesības brīvi iegādāties un nēsāt šaujamieročus arvien ir spēcīgs ieroču ražotāju arguments. Pat pēc Kongresa locekles sašaušanas netiek likts uzsvars uz nepieciešamību ierobežot ieroču pieejamību. Drīzāk tiek atrastas likumsakarības, kas indivīdu noved līdz noziegumam, jo sabiedrība kopumā nejūtas atbildīga, ka ierocis viegli nonācis garīgi nelīdzsvarotas personas rokās.
Latvijas iedzīvotāji nav pārņemti ar kāri pēc personīgā šaujamieroča, turklāt labi arī, ka vairākumam tas ir visādā ziņā dārgs prieks. Tāpēc dīvaina liekas premjeru neizskaidrojamā apsēstība piešķirt ministriem (finanšu, iepriekš - veselības!) par īpašiem nopelniem valsts labā lietas, kas domātas dzīvības iznīcināšanai. Varbūt šaujamieroči tiek dāvāti tiem politiķiem, kas visvairāk sasmērējušies un ieguvuši nelabvēļus, no kuriem valdība nevar vai negrib viņus pasargāt?