gadam. Tātad, vienkārši sakot, var sanākt tā - cilvēks var saņemt pietiekami lielu ikmēneša algu, no kuras ir godprātīgi maksājis nodokļus, bet brīdī, kad būtu jāsagaida zināmas sociālās garantijas no valsts (piemēram, darba zaudēšanas gadījumā), aprēķinātajam pabalstam būs noteikti griesti. Jāatzīst gan ir - pietiekami daudzi nenoliedzami attapīgi cilvēki bija iemanījušies sev īsi pirms darba zaudēšanas «uz papīra» saorganizēt milzu ienākumus, lai arī pabalsts sanāktu tāds, ka vismaz kādu laiku var atļauties atpūsties, nevis domāt par jauna darba meklējumiem. Šī problēma bija jārisina, taču risinājums vairāk gan atgādina seno teicienu par ūdens izliešanu no vannas kopā ar visu bērnu. Proti, tagad ciest nāksies visiem.
Jau šobrīd arvien vairāk izskan bažas, ka pārāk daudzi uzņēmumi, lai spētu šajos ekonomiski grūtajos laikos izdzīvot, dod priekšroku pārejai uz tā saucamo pelēko sektoru. Turklāt, atbilstoši dažādu ekspertu aprēķiniem, šā iemesla dēļ valsts kabatai garām jau ir aizslīdējuši ap pāris miljardiem latu. Minētais lēmums šo procesu var tikai paātrināt. Pirmkārt, tādējādi valsts ieplānotajam solim var sanākt pilnīgi pretējs efekts. Skaidrs, ka šāds pabalstu «grieziens» tiek veikts ar mērķi tērēt pēc iespējas mazāk budžeta naudas. Tajā pašā laikā acīm redzami netiek rēķināts, cik naudas valsts neiekasēs nodokļu nemaksāšanas dēļ. Otrkārt, valstij nu ir jārēķinās ar kādu ievērojami bīstamāku procesu nākotnē. Līdz šim iedzīvotāji ticēja, ka viņu pabalsti tiešām ir atkarīgi no samaksātajiem nodokļiem. Tagad šī ticība faktiski tiek sagrauta. Līdz ar to valdībai (lai kādas partijas arī būtu pie varas) nākotnē, piemēram, jau minētajā 2012.gadā, būs grūti pārliecināt cilvēkus par nepieciešamību nodokļus maksāt. Attieksme var būt gana vienkārša - ja valsts savus iedzīvotājus reiz ir piemānījusi, kur gan ir garantija, ka tā šādu soli neveiks vēlreiz un neieviesīs Padomju Savienības cienīgu principu, ka visiem ir jādzīvo vienlīdzīgi. Protams, nodokļi ir jāmaksā, taču arī valdībai jāsaprot, ka par katru samaksāto santīmu cilvēks gaida pretī noteiktu pakalpojumu, turklāt ar garantiju, ka tā apmērs nesaruks.