Pirms nedēļas Valda Dombrovska valdību veidojošie politiskie spēki paziņoja, ka par optimālu uzskata jau esošo koalīciju, ko veido Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Tēvzemei un brīvībai/LNNK. Vēlētāji esošās koalīcijas partijām ir piešķīruši gana spēcīgu mandātu - Vienotībai 10. Saeimā būs 33 deputātu mandāti, ZZS - 22 mandāti, bet Visu Latvijai!/TB/LNNK - astoņi mandāti. Kopā 63 balsis, proti, pārliecinošs vairākums parlamentā, kam tuvāko divu gadu laikā nāksies pieņemt ne mazums nepopulāru lēmumu.
Protams, apstākļos, kad Saskaņas centrs (SC) 10. Saeimā ir ieguvis 29 deputātu vietas, ar šo politisko spēku ir jārēķinās. Kaut vai tāpēc, ka to atbalsta liela daļa Latvijas iedzīvotāju.
Tomēr Vienotības politiķiem ir jārēķinās vēl ar dažiem aspektiem. Galvenokārt jau to, ka liela daļa pašas Vienotības vēlētāju, visticamāk, neatbalsta koalīciju ar SC. Vēl vairāk, iespējams, daļa vēlētāju par Vienotību ir balsojuši tieši tādēļ, lai SC nebūtu valdībā. Šo sabiedrības daļu ir teju neiespējami pārliecināt ar argumentiem, ka šāda koalīcija spēs pieņemt sarežģītus lēmumus, būs stabilāka. Cilvēkus, kas Latvijas politiku ir ieraduši skatīt caur etnisko prizmu, nav iespējams pārliecināt, ka līgumattiecībās balstīta sadarbība ar SC ļautu efektīvāk mazināt smagos finanšu noziegumos apsūdzētajam Ventspils mēram Aivaram Lembergam izteikti lojālās ZZS apetīti. Tā, starp citu, šobrīd izpaužas īpaši krāšņi - pats Lembergs jau paziņojis, ka ZZS vajadzētu pretendēt uz kādas ar ekonomiku «cieši saistītas nozares» vadīšanu. Domājams, «nolūkota» ir Satiksmes ministrija, kas atbildīga par tranzīta nozari, kurā Lembergam ir biznesa intereses.
Vienotība šobrīd ir nonākusi krustcelēs, būtiskas izšķiršanās priekšā. Ideālas koalīcijas nepastāv, izšķiroties starp sadarbību ar ZZS vai SC, ir liels risks, ka, bēgot no vilka, var gadīties uzskriet lācim.